◣ Kur un kāpēc latviešu valodā ir radīts termins „sarīkojumu dejas”

Kur un kāpēc latviešu valodā ir radīts termins „sarīkojumu dejas”, un kas to ir radījis?

 

Lai mums netiktu pārmests subjektīvisms un faktu nepārzināšana, esam izanalizējuši mūsu rīcībā esošos Pasaules Deju padomes (WDC) un citu pasaules profesionālo deju skolotāju organizāciju oficiālos dokumentus un interneta resursus, kā arī pasaulslavenu balles deju skolotāju un etiķetes speciālistu (arī Latvijas) sarakstīto literatūru par ballēm un balles dejām.

Pirms kara Latvijā balles dejas bieži tika sauktas arī par viesību dejām. Dejas agrāk bija visai parasta un nepieciešama viesību sastāvdaļa jo cilvēku vairums dejot prata un dejoja gan viesībās, gan ballēs līdz pat 20.gs. 60-tajiem un 70-tajiem gadiem.To apstiprina arī pats termins „viesību dejas”, kas liecina, ka viesības pirmskara Latvijā bija galvenā vieta, kur šīs dejas tika dejotas. Tagad lielākā daļa viesu viesībās vairs neprot ne dejot, ne dziedāt, līdz ar to spēj tikai sēdēt, ēst, dzert un skatīties TV. Realitāte ir mainījusies, un termins „viesību dejas” vairs nav atbilstošs realitātei.

Moriss Grebzde, slavenākais pirmskara Latvijas balles deju skolotājs 1938. gadā savā grāmatā pēc tradīcijas vēl lieto terminu „viesību dejas”, taču pamazām nostiprinājās, un pārsvaru guva alternatīvais nosaukums „balles dejas”.

 Termins „balles dejas” tika plaši lietots ne vien Anglijā, un citur, arī Latvijā. Par spīti komunistiskajai ideoloģijai - tas nekad netika atmests ne vien baltkrievu un ukraiņu valodā, bet arī krievu valodā, kur tas tika ieviests jau sirmā senatnē - 1703.gadā. Ja runājam par Krieviju, jāsecina, ka balles dejas Krievijā šodien jau ir tik augstu attīstītas, ka ir sagādājušas pasaules slavu Maskavai un Pēterburgai kā nākamajām baļļu galvaspilsētām pēc Vīnes, jo tajās tiek rīkotas balles pēc Vīnes baļļu standartiem. Krievu valodā balles un balles deju jēdzieni netika izkropļoti. Arī Baltkrievija patlaban cenšas valstiski atjaunot Vīnes tipa klasiskās balles. Latvija stipri atpaliek, jo te daudzi uzskata, ka var lietot vārdu „balle” arī tad, ja tajā kāds dejo uz skatuves, bet publika „ballē” zālē uz parketa var nedejot, jo balle taču ir tas pats, kas jebkurš sarīkojums! Tā ir rakstīts mūsdienu latviešu valodas vārdnīcās, bet „balles deju” tur vispār nav, toties ir „sarīkojumu dejas”. Termins „sarīkojumu dejas” pēc vairāk kā 10  kara un pēckara gadiem, 1950-to gadu pirmajā pusē, drūmākajos Staļina diktatūras laikos tika ieviests tikai Latvijā, pateicoties latviešu kompartijas ideologiem, kuri savā vēlmē izpatikt un izdabāt Maskavas priekšniekiem, gribēja demonstrēt, ka viņi ir „svētāki par pašu Romas pāvestu”, un piespieda atbildīgos kultūras darbiniekus meklēt aizvietotāju vārdam „balle”.

 



Autoru kolektīvs. Sarīkojumu dejas. Rīga, Latvijas valsts izdevniecība, 1954. (Divvalodu izdevums. Latviešu teksts dublēts krievu valodā.) Pēkšņi nezin no kurienes latviešu valodā iespiestajos tekstos un vārdnīcās ir parādījies termins „sarīkojumu dejas”, turpretī krievu tekstā tajā pat laikā tiek lietots termins „balles dejas”! Skaidrs, ka tas NAV valodas dabiskās attīstības rezultāts, bet ir panākts, lietojot administratīvus līdzekļus. Latviešu konversācijas vārdnīca pareizi definē vārdu „balle” bet nezina tādu terminu „sarīkojumu dejas”. Tas pēkšņi parādās padomju laika vārdnīcās zem šķirkļa „sarīkojums”, turpretī „balles” definējums tajās tiek izkropļots. Un tā nav sagadīšanās. Skaidri redzama ideoloģiski politiska „režisora roka”.

Vārds „balle” un termins „balles dejas” nav minēts arī Latvijas Padomju enciklopēdijā, toties tās 8. sējumā, 588.lpp. definēts termins „sarīkojumu dejas”. Šī termina skaidrojumā atzīts, ka „nosaukums ieviesies padomju laikā”, bet pirms tam šīs dejas sauktas par salona, balles, viesību un modernajām dejām. Kā un kāpēc varēja rakstu valodā un vārdnīcās pēkšņi „pats no sevis” ieviesties jauns termins, kuram jau valodā bija veseli 4 sinonīmi? Filoloģijas Doktora disertācijas vērts jautājums.

Tagad vēlamies vēlreiz runāt par faktu, kurš ir pierādīts un kura patiesīgumu vēl joprojām ir iespējams atkārtoti pierādīt ar aculiecinieku un tiešo notikumu dalībnieku liecībām. Latvijas Kompartijas un padomju funkcionāri un cenzori pieprasīja un lai panāktu savu, izdarīja masīvu psiholoģisku spiedienu uz darbiniekiem, kas strādāja tā laika Kultūras ministrijas Tautas mākslas namā, un atbildēja par balles deju nozari, kā arī uz visu masu saziņas līdzekļu darbiniekiem, valodniekiem un ierindas deju skolotājiem - nelietot publiskajā un oficiālajā saziņā vārdu ‘balle’, un aizstāt to ar citu –„sarīkojums”, līdz ar to izkropļojot šī vārda īsto jēgu un nozīmi. Tā laika notikumi ir aprakstīti grāmatas Dainis Liepiņš. Mācīsimies dejot. (Rīga, Jumava, 2011. ISBN 978-9984-38-954-7) 220. lappusē.


Par šiem notikumiem un apstākļiem ir informēti visi Latvijas vecākās paaudzes balles deju skolotāji. Manā grāmatā rakstīto savā sēdē ir akceptējis arī Latvijas Sporta deju federācijas prezidijs, piekrītot atbalstīt manas grāmatas izdošanu. Ja manis aprakstītā situācija kādam šķiet neiespējama, ir iespējams viegli pārbaudīt manis teikto, jo vēl ir dzīva un aktīvi darbojas tautas deju jomā kā Deju svētku Goda virsvadītāja, ilgus gadus par balles un tautas deju atbildīgo speciālisti strādājusī, Em. Melngaiļa TMN horeogrāfijas sektora vadītāja Ingrīda Edīte Saulīte (agrāk Lapsiņa), kā arī šobrīd vecākā Latvijas balles deju skolotāja Felicita Jakēvica, kuras profesionālā darbība aizsākās neatkarīgās Latvijas laikā un turpinājās pēc kara. Viņa ir ļoti cienījamā vecumā, taču joprojām ir ar netraucētām prāta spējām un arī ir spējīga sniegt liecību. Balles deju asociācijai un visai Latvijas balles deju dejotāju saimei ļoti gribētos šajā jautājumā ieviest skaidrību, kamēr abas minētās kundzes vēl ir mūsu vidū.

Saprotam, ka arī valodniekus un kultūras un izglītības darbiniekus, tāpat kā jebkuru cilvēku, ir ļoti viegli maldināt, bet psiholoģiski daudz grūtāk ir šādam maldinātam cilvēkam pēc tam pierādīt to, ka viņš ir ticis maldināts. Pašreizējā darbinieku paaudze ir maldināta, jo jau ar mātes pienu ir iesūkts mākslīgi darinātais, grāmatās un presē tautai uzspiestais termins – „sarīkojumu dejas”, un vārdnīcās ierakstītā, vārda „balle” apzināti, jēdzieniski izkropļotā definīcija.

 

Problēmas aktualitātes pamatojums. Kādēļ ir nepieciešams atjaunot pareizu vārdu nozīmi un lietot pareizu terminoloģiju?

 

1950-to gadu pirmajā pusē veiktā vārda „balle” izspiešana no oficiālās saziņas, aizstājot to ar vārdu „sarīkojums” ir atstājusi paliekošas un postošas sekas latviešu valodā, sabiedrisko balles deju kultūrā un uzvedības kultūrā. Vārda aizstāšana lika cilvēkiem, it īpaši to laiku jaunajai paaudzei – tagadējiem valsts, tautas un valodas likteņu lēmējiem, domāt, ka balle ne ar ko neatšķiras no jebkura cita sarīkojuma. Ja jau katru balli var saukt par sarīkojumu, tad jau arī jebkuru sarīkojumu var saukt par balli. Patiesībā taču zinām, ka katra balle ir sarīkojums, taču ne visi sarīkojumi ir balles, runa iet tieši par to. Šodienas valodnieku, skolotāju un kultūras darbinieku neatliekams uzdevums, mūsuprāt, ir likvidēt padomju laikā notikušo, patiesību kropļojošo vārda „sarīkojums” nozīmes pārnesi uz vārdu „balle”. Vārda „balle” nozīme ir agrāk bijusi ļoti konkrēta un stipri šaurāka par vārda „sarīkojums” nozīmi. Balle ir tikai viens no daudzajiem dažādajiem sarīkojumu veidiem. Parādību kopums (vispārinošais vārds jeb virsjēdziens - sarīkojums) nevar nozīmēt tieši to pašu, ko viena no daudzajām kopuma daļām (konkretizētais jēdziens - balle).

Konversācijas vārdnīca saka: Balle – svinīgs dejas izrīkojums, kas no t.s. pēcpusdienas tējas atšķiras ar lielāku spožumu,stingrāku etiķeti un ilgumu. Runa ir tieši par to, ka padomju laika vārdnīcās vārds „balle” ir būtiski nepietiekami konkretizēts. „Latviešu literārās valodas vārdnīcā” (LLVV) vārdam balle ir trīs nozīmes, no kurām pirmajai, arī stipri abstraktajai nozīmei - Plašs, grezns sabiedrisks sarīkojums ar dejām - ir pievienota norāde neakt. – neaktuāls. (Kādēļ neaktuāls? Vai tādēļ, ka cenzoriem nepatika vārds „grezns”? Vai tādēļ, ka padomju valdība neļāva šādas greznas balles rīkot?) „Latviešu valodas vārdnīcā” (LVV) un „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā” (MLVV) vārdam balle ir dota tikai viena – atkal stipri atšķirīga nozīme – sarīkojums, kura lielāko daļu aizņem dejas. Vārds balle tajās tiek skaidrots ar nepiedodami lielu abstrakcijas pakāpi, tādēļ šajās vārdnīcās nav nošķirtas balles no citiem sarīkojumiem, kuros arī dejo, bet kuriem atbilst apzīmējums „deju vakars”, „viesības”, „ballīte” vai vienkārši „dejas”. Konversācijas vārdnīcā definētā svinīgā, spožā, greznā balle ar etiķetes ievērošanu padomju laikā vienkārši nedrīkstēja notikt, jo tā skaitījās buržuāziska palieka.

Ja valodniecību uzskatām par zinātni, un tās pētījumu rezultātus par objektīviem faktiem, nevis voluntāriem izdomājumiem, tad mums nav skaidrs arī tas, kādēļ dažādās viena un tā paša – padomju laikmeta robežās izdotās vārdnīcās ir divas tik būtiski atšķirīgas viena un tā paša vārda definīcijas, Mūsuprāt, tas neliecina par augstu valodnieku veiktā darba kvalitāti attiecībā uz šo vārdu, drīzāk par netīru sirdsapziņu. Katrā nākamajā vārdnīcā termina ‘balle’ abstrakcijas pakāpe palielinās. Kādēļ? Atbilde skaidri redzama – VDK cenzoru pieprasītais vārda nozīmes viltojums darbojas un nes augļus! Beigās esam nonākuši tik tālu, ka vārdu balle vairs nedrīkstam attiecināt tikai uz svinīgu, greznu sarīkojumu, kurā dejo valsi, tango, fokstrotu un tamlīdzīgas dejas, bet ar vārdu balle esot jāapzīmē arī vienkārši sarīkojumi vai atpūtas vakari, kuros dejo tautas, līniju vai disko dejas, vai arī pasākumi, kuros publika nedejo vispār. Alternatīvie termini „deju vakars”, „viesības”, „ballīte” vairs lietoti netiek, tos ir izspiedusi viltotā „balle”. Kādēļ? Zinot lietas apstākļus, atbilde ir skaidra.

Lasot MLVV vārdnīcā pašreizējo balles definīciju, nav saprotams:

1)      kas ballē dejo – mākslinieki uz skatuves, vai paši apmeklētāji – balles viesi, zālē uz parketa.

2)      ko ballē dejo dejotāji – klasiskās balles dejas vai kantri, līniju, stepa, breika vai hip-hop dejas, vai arī erotiskās un seksa dejas.

3)      kā ballē dejo dejotāji – estētiski vai kariķēti, prasmīgi vai absolūti neprotot, vai arī nedejo vispār,

4)      kāda noskaņa valda balles zālē, interjerā, mūzikā un apmeklētāju tērpos – gaisma, svinīgums un skaistums vai banalitāte, prastums, bezgaumība un neglītums, kuru dēļ zālē jādzēš apgaismojums, lai nebūtu kauns pašiem no sevis.

5)      kāda ir balles dejotāju uzvedība – atbilstoša etiķetes un pieklājīgas uzvedības standartiem, vai vienkāršota, bet varbūt primitīva vai pat vulgāra.

 

Nepiekrītam dažu valodnieku viedoklim, ka vārdnīcā nedrīkst norādīt, konkrēti kādas dejas ballē jādejo, jo, lūk, senatnē ballē esot dejotas vienas, mūsdienās citas, bet nākotnē tikšot dejotas vēl citas. Mēs turpretī uzskatām, pirmkārt, ka vārdnīcas un enciklopēdijas ir domātas nevis abstraktai, pārlaicīgai tautai, bet tieši pašreizējās paaudzes lietošanai, un viņiem ir svarīgi zināt, kādas dejas kulturālā cilvēces daļa arī Latvijā dejo ballēs tieši tagad. Nav iespējams sarakstīt tādu vārdnīcu un dot tādas definīcijas, kas paliktu derīgas mūžīgi mūžos līdz pasaules galam, jo realitāte un valoda atrodas nemitīgā attīstības procesā. Šim procesam ir jāatspoguļojas vārdnīcās reālā laika režīmā, pieļaujot nelielu nobīdi, jo nevar jau vārdnīcu rediģēt un no jauna izdot ik gadu. Ja pieļaujam, ka tālākā nākotnē balles deju repertuārā būs izmaiņas, tad lai par to atspoguļošanu rūpējas nākotnes valodnieki un vārdnīcu sastādītāji.

Otrkārt, eksistē tāda lieta kā tradīcija. Anglijā, Austrijā, Vācijā un citās kultūras valstīs pastāv tradīcija ballēs dejot klasiskās balles dejas. Angļi šo tradīciju un balles deju nosaukumus - valsis, tango, utt., uz mūžiem ir fiksējuši savā Oksfordas vārdnīcā. Šī tradīcija joprojām ir dzīva arī Latvijā, tikai daži tautieši ,diemžēl, uzskata, ka latviešiem šādu tradīciju nevajag. Šogad dejosim ballē valsi un tango, bet pēc gada to aizvietosim ar hip-hopu, kazačoku vai go-go deju.

Zinām, ka valodniecībā ir pieņemts, rakstot šķirkļus un dalot vārdus nozīmēs vai nozīmju niansēs, leksikogrāfs balstās uz reālo valodas materiālu, proti, attiecīgā vārda lietojuma piemēriem. Tiktāl viss ir pareizi. Tikai nevajag aizmirst, ka ar vārdu „balle”, terminiem „balles dejas” un „sarīkojumu dejas” normālas leksikogrāfiskas procedūras pielietošana mūsdienās tikai apstiprina to valodas izkropļojumu, ko 1950.-to gadu sākumā veica LPSR CK un VDK cenzori, uzspiežot „balle” un „balles dejas” vietā tautai oficiālajā un publiskajā, saziņā lietot vārdu „sarīkojums” un terminu „sarīkojumu dejas”, un līdztekus tam, vārdnīcās izkropļojot un padarot nepiedodami abstraktu, vārda „balle” nozīmi. Līdz ar to visi tie padomju laika un vēlākā laika tekstu piemēri, kuros minētas izdomātās „sarīkojumu dejas” un izkropļotā, ar jebkādu sarīkojumu novienādotā „balle”, nav uzskatāmi par valodniecības pētnieciskā darba priekšmetu, jo tie balstās uz noziegumu pret latviešu nācijas kultūru - cenzūras prasību dēļ piespiedu kārtā veiktu tīšu un apzināti izdarītu valodas viltojumu!

Daži valodnieki uzskata, mūsdienās ir radies pamats veikt labojumus MLVV šķirklī „balle, nodalot atsevišķi svinīgās, klasiskās balles no vienkāršākiem sarīkojumiem, kuros dejo dažādas dejas, tādēļ, ka mūsu dzīve esot mainījusies uz labo pusi, un pie mums atkal, tāpat kā pirmajā Latvijas brīvvalsts laikā, tiek rīkotas greznas un svinīgas balles. Te nepieciešams neliels precizējums. Nevis dzīve ir pati no sevis mainījusies uz labo pusi, bet grūtā darbā, cīnoties ar nekulturālību, dažādiem aizspriedumiem un falsifikācijām, tiek pamazām atjaunots tas latviešu tautas kultūras līmenis, kas jau bija sasniegts pirmajā Latvijas brīvvalstī, bet tika sagrauts PSRS okupācijas rezultātā. Vārda „balle” un termina „balles dejas” liktenis tam ir spilgts piemērs. Tātad nevis jāveic labojumi šķirklī „balle”, bet jālikvidē nozieguma sekas, jāatjauno vārda nozīme, kas pirms kara bija vispārzināma un pati par sevi saprotama. Svinīgā, spožā un greznā balle saucās - vienkārši „balle” (par to viennozīmīgi liecina Konversācijas vārdnīca), bet vienkāršais deju sarīkojums saucās citādi - „viesības”, „deju vakars”, „ballīte” vai vienkārši „dejas”.

Šo atšķirību uzsver arī svešvalodas, jo piemēram, krievu valodā ir „бал” un „вечеринка”, angļu valodā „ball” un „party”, nemaz nerunājot par diskotēkām, kas atkal nozīmē kaut ko citu.

 

Comments