◣ Deju vēstures lappuses

Eiropas klasisko soļojošo un rotējošo deju vēsture.

Balles deju kults sākās bagāto un dižciltīgo ballēs 16. gadsimtā. Jaunas dejas nomainīja viena otru  pavana, giliarda, gavote, menuets, kurante, kotiljons un alemande.

Līdz 18. gadsimtam galma un laucinieku dejas bija stingri atdalītas. Pilīs un galmos uzvedība bija daudz rezervētāka nekā laukos. Galmā tika dejotas dejas kuru pamatā bija cēla soļošana, daudzkārtīgas paklanīšanās un reveransi. Partneru rokas tik tikko saskārās. Raksturīgākā galma deja bija menuets.

Tika lietotas piecas 90 grādos izvērstas pēdu pozīcijas. Šīs 5 izvērstās pēdu pozīcijas ar laiku kļuva par robežlīniju starp deju kā izpildītājmākslas žanru un deju kā sabiedriskās saskarsmes līdzekli. Dzima klasiskais balets.

Zemākā un vidusšķira bieži centās kopēt aristokrātijas manieres. Skaitījās pareizi darīt tā kā dara bagātie. Tai pat laikā augstākā šķira cieši vēroja zemāko slāņu deju tendences. Deju skolotāji bija tie, kas šīs tendences pārveidoja un pielāgoja augstāko slāņu vajadzībām.

Augstākajai šķirai nebija nekas pretī ieviest zemāko šķiru jautrību un sociālo brīvību arī savā sadzīvē. Laikā un vietās, kur varēja atļauties vaļīgāku uzvedību, tika dejotas vienkāršākas dejas. Dejām kļūstot vieglākām, arvien mazāk tika lietotas izvērstās pozīcijas, bet deju skolotāji nejutās iepriecināti par šo standartu atslābšanu. Viņi galma ballēs bija pašas svarīgākās personas – viņi pieteica dejas, uzsāka tās, sagatavoja visa vakara programmu.

Deju raksta sarežģītība aizsargāja deju skolotājus un viņu darba nepieciešamību. Paradoksāli, bet deju skolotāji bieži ir kļuvuši par deju attīstību bremzējošu spēku. Deju vēsture pārliecinoši pierāda, ka neviena sarīkojumu deja nav radusies deju skolā, to radītāji nav deju skolotāji, bet pati sabiedrība. Daudzas sarīkojumu dejas savulaik pārdzīvojušas vajāšanu un aizliegumus, vislielāko pretestību ir piedzīvojis Vīnes valsis un tango.

Līdz pārējiem sabiedrības slāņiem balles dejas nokļuva tikai 19. gadsimta sākumā, kad daudzās valstīs tika atvērtas plašai publikai pieejamas deju zāles. Par modernajām sarīkojumu dejām varam runāt no tā laika, kad radās pirmās slēgtā satvēriena dejas - valsis un polka.

Šīm dejām ir atšķirīgs muzikālais pavadījums, vēsture un estētika, taču viena lieta ir kopīga - tas ir slēgtais balles deju satvēriens. Slēgtais satvēriens ļauj kungam vadīt dāmu, piešķir pārim karalisku izskatu un stāju. Šāda stāja ir raksturīga visām Rietumeiropas izcelsmes dejām, un ir saņemta mantojumā no Eiropas karaļu galma dejām. Tādu pašu stāju redzam klasiskajā baletā, kura izcelsme arī ir meklējama turpat.

Balles deju īpatnējā slēgtā satvēriena sākumi meklējami tajos laikos, kad kungi dejojot vēl nēsāja zobenus. Lielākā daļa vīriešu zobenus cīnoties turēja labajā rokā, bet zobena maksts bija piestiprināta kreisajā pusē, lai būtu ērti ar labo roku to izvilkt no maksts. Tādējādi dāma dejojot vai arī vienkārši ejot bija spiesta turēties kunga labajā pusē, lai zobens nemaisītos viņai pa kājām. Kungs tādēļ piedāvāja viņai savu labo roku, un arī dejojot lika viņai apkārt savu labo roku. Savukārt dāma, gluži dabiski, novietoja savu kreiso roku virs kunga labās rokas.

Mūsdienās kad zobeni vairs netiek nēsāti, ir saglabājies paradums dāmai dejā turēties nevis taisni pretī partnerim, bet gan iepretī viņa labajam plecam. Tas ir ļoti praktiski, jo tādējādi abiem partneriem samazinās iespēja dejojot uzkāpt uz otra kāju pirkstgaliem.

Lai dāmai dejojot būtu vieglāk ieturēt līdzsvaru, kungs piedāvāja viņai pieturēties arī pie savas kreisās rokas. Tajos laikos iniciatīva vienmēr piederēja kungam - kungs izteica piedāvājumu, bet dāma vai nu piedāvājumu pieņēma, vai atteicās. Kungs piedāvāja savu delnu ar plaukstu uz augšu, bet dāma uzlika savu delnu uz kunga delnas ar plaukstu uz leju. Tā radās kunga kreisās rokas satvēriens ar dāmas labo roku, kas ir jāveido tā, lai plaukstas iekšpuse vienmēr būtu pretī partnera plaukstas iekšpusei.

Sekas faktam, ka dzimumu attiecībās tajā laikmetā iniciatīva vienmēr tika gaidīta no kunga, mūsdienās ir tās, ka kungs pārī ir vadītājs, bet dāma - sekotāja.

 

Vīnes valsis.

 

“Nekad es nebiju kustējies tik viegli. Es vairs nebiju cilvēks. Es turēju savās rokās visapbrīnojamāko būtni, un lidoju ar viņu kā vējš, tā, ka mums apkārt viss izgaisa.”(Johans Volfgangs gēte) 

Vīnes valša sākums meklējams Bavārijas un Austrijas Alpos. Francūži to apstrīd, pamatojoties uz to, ka pirmā pierakstītā 3/4 taktsmēra deja ir volta no Provansas. Tikpat labi uz valša izgudrotāju godu var pretendēt arī itāļi, jo volta ir arī itāļu tautas deja, un vārds ,,volta" itāļu valodā nozīmē ,,grieziens”. Dejojot voltu, dāmai bija grūti tikt griezienos apkārt partnerim, un viņš tai palīdzēja, uz brīdī paceļot to gaisā. Lai to izdarītu, bija jālieto abas rokas, tas sekmēja šodienas slēgtā satvēriena izveidošanos. Tāds pats pacēlums ir redzams šodienas norvēģu tautas dejā. Pirmā valša melodija, kas ir populāra vēl mūsdienās, ir ,,Ak, mans mīļais Augustiņ!”, tā radās 1670. gadā.                                                      

Valša tiešais priekštecis ir vācu-austriešu zemnieku deja – lendlers. Tas kļuva par vienu no pirmajām vienkāršotajām galma dejām. Vairāk kā jebkura cita deja tas reprezentēja jaunā laikmeta vērtības un ideālus – brīvību, kaislību, raksturu un izteiksmīgumu, tas izskaidro jaunās dejas lielo popularitāti. Lendlera mūzika bija ātra, jautra, dejošana pie tās deva lielāku prieku. Jaunās dejas lavolta, drēhers un lendlers bija interesantākas un vieglākas, nekā menuets. Vīnē lendlera mūzika kļuva sevišķi populāra, mūzikas popularitāte vairoja dejas popularitāti. Sākumā lendleru dejoja smagās kurpēs, tajā bija palēcieni un kāju piesitieni. Tika lietoti dažādi sarežģīti satvērieni.

 Laikā starp 1800. un 1820. gadu lendlera figūras tika vienkāršotas, pateicoties  straujajam mūzikas tempam, un līdz ar to mums pazīstamais 6 soļu Vīnes valsis bija izveidojies. Vācu vārds ,,Waltzen” arī nozīmē ,,rotēt”, tā izcelsme meklējama latīņu valodas vārdā “Volvere”, kas nozīmē rotējošu kustību.  Pāriem nebija vairs jādejo visiem vienādā dejas zīmējumā un ritmā, nebija jāmācās sarežģītās pēdu pozīcijas un deju zīmējumi. Jaunā deja īpaši patika jaunatnei un vidusšķirai. Tā kā vidušķiras un aristokrātijas muzikālās izglītības līmenis tā laika Eiropā bija augsts, viņi varēja iemācīties valsi dejot un arī uzsākt to patstāvīgi, bez deju skolotāju palīdzības. Tas pats notika arī Amerikā. Deju skolotāju vara un stāvoklis sabiedrībā bija apdraudēti.Tāpēc deju skolotāji vērsās pret vienkāršotajām galma dejām, uzsverot domu, ka vairāk palēcienu un prieka dejās vienlaikus rada arī daudzas nevēlamas sociālas parādības.

Kaut arī augstākās sabiedrības partneru rokas bija tērptas cimdos un dejotāju augumi vienmēr atradās rokas attālumā viens no otra, skandalozākais bija tas fakts, ka kavaliera labā kāja laiku pa laikam pazuda dāmas apakšsvārka krokās. Arī slavenais angļu dzejnieks lords Bairons 1813. gadā bija starp tiem, kas nosodīja valsi kā amorālu un netikumīgu deju.

Sākumā valsis kļuva ļoti populārs Vīnē. Tādēļ līdz pat mūsdienām dejas nosaukums ir “Vīnes valsis”. Tika atvērtas milzīgas deju zāles, kuras varēja uzņemt līdz pat 6000 dejotājiem. Napoleona armijas karavīri palīdzēja valsim izplatīties līdz Francijai. 1775. gadā deja tika ieviesta Parīzē. Straujie valša griezieni lika  partneriem stipri turēt vienam otru ar abām rokām. Jo tuvāk partneri atradās viens otram, jo vieglāk  bija griezties, radās iespēja kungam dejot ar dāmu tiešā augumu kontaktā. Seksualitāte sāka atklāti parādīties sabiedrībā. Valša slēgto satvērienu un augumu kontaktu daudzi joprojām uzskatīja par nepiedienīgu.                                            

            Valša popularitātes pieaugums sakrita ar jaunās šķiras - buržuāzijas uznācienu vēstures  arēnā. Francijā tas notika ļoti asiņainā veidā, ko pazīstam ar franču buržuāziskās revolūcijas  (1787.-1799.gads) nosaukumu. Valsis kļuva par buržuāzijas ,,aizliegto augli” - jo lielāks bija skandāls, jo lielāka tapa  valša popularitāte. Valsis tika aizliegts Švābijā, Šveicē un Vācijā, pret to vērsās daudzu baznīcu bīskapi.

Tomēr ar laiku instinktīvā cilvēka vēlme pēc dejas, kas ļauj svinēt dzīvi, aplidot un iepazīt pretējo dzimumu, kā arī vajadzība radoši izpaust sevi dejā kā mākslas veidā, ņēma virsroku. Jaunatne uzskatīja deju par veidu, kā izteikt savas dziļākās jūtas un emocijas, apmierināt ķermeņa un dvēseles vajadzības, izteikt tās vitālāk un ekspresīvāk, kā to ļāva stingrie deju skolotāju noteikumi. Jūtu pārpilnība un tiekšanās pēc plašāka redzesloka, nekā bija akceptēts franču racionālismā radīja romantisma laikmetu Eiropas mākslā. Šo jauno virzienu iemiesoja valsis – deja no kuras dvesmoja Dionīsa gars.

            Pēc tam kad Krievijas imperators Aleksandrs un princese Esterhāzi 1815. gadā ballē  nodejoja valsi, tas tika pieņemts arī Londonā, taču cīņas ap to nebūt nebija beigušās. Berlīnē, Prūsijas galmā, tas bija aizliegts līdz 1818. gadam. Deju  skolotāji vēl arvien te pielika savu valša pretiniekiem palīdzīgo roku, jo jaunās dejas vienkāršība un dabiskās kustības sķita apdraudām  viņu ienākumus. Tālākajā apskatā redzēsim ka deju vēsturē līdzīga situācija atkārtosies vēl ne reizi vien. Valša reabilitācijā liela loma bija Anglijas karalienei Viktorijai, kura bija ļoti laba  dejotāja un kurai sevišķi patika tieši Vīnes valsis. 1819. gadā Kārlis Marija Vēbers radīja savu valsi “Aicinājums uz deju” – tā bija klasiskās mūzikas atzinība valsim.1830. gadā valša popularitātei milzu impulsu  deva austriešu komponisti Francis Lanners un Johans Štrauss jaunākais, viņi nodibināja Vīnes  valša mūzikas standartu.

1833. gadā Miss Celbarte izdeva grāmatu par pieklājīgu uzvedību. Pēc viņas domām, valsi dejot bija pieļaujams tikai precētām dāmām, bet jaunavām tā neesot piemērota deja sava pārlieku vaļīgā rakstura dēļ. Mūsdienu tradīcija kāzās kā pirmo jaunlaulātā pāra deju dejot valsi, ir atskaņas no tiem tālajiem laikiem.                                                     

            Amerikā valsis pirmo reizi tika dejots 1833. gadā, Bostonā, un 19. gadsimta vidū valsis jau bija nostiprinājies Amerikas sabiedrībā. 19. gadsimta beigās Amerikā izveidojās 2 valša modifikācijas – vispirms Bostonas  valsis, un pēc tam - vilcināšanās valsis. Bostonas valsis bija lēnāks valsis ar gariem slīdošiem soļiem, tajā bija mazāk griezienu, vairāk kustības uz priekšu un atpakaļ. Bostonas valsis attīstīja daudzveidīgas figūras, un kļuva par vienu no pirmajām dejām kur oficiāli tika atzītas paralēlās pēdu pozīcijas. Bostonas valsis 20. gadsimta sākumā pamazām zaudēja popularitāti,  vienlaicīgi kalpojot kā stimuls angļu jeb lēnā valša izveidošanai. No Bostonas valša ap 1880. gadu izveidojās vilcināšanās valsis, kura soļi vēlāk kļuva populāri kā Amerikas valša figūras “Hesitations” - bez tām dejot Vīnes valsi ballē ir neiespējami. Bostonas valsis un vilcināšanās valsis vēlāk saplūda,   izveidojot Amerikas stila lēno valsi, kurš mūsdienās Amerikā ir populārs kā sacensību deja.          

Šodien Vīnes valsis pazīstams divos variantos – viens no tiem ir starptautiskais, bet otrs - Amerikas variants. Pēdējais ir nedaudz lēnāks un tam ir daudzveidīgas figūras. Amerikas Vīnes valsī ir atļauts lietot solo griezienus un daudzveidīgus satvērienus. Amerikas valsī dejotāju pēdas dažreiz 3. solī netiek saliktas kopā slēgtajā pozīcijā  kā starptautiskā stila valsī, bet gan vaļējā pozīcijā – tas ir, uz priekšu vai atpakaļ.

Deju sacensībās Vīnes valsis sākotnēji nebija iekļauts. Mūsdienu sacensību stila Vīnes valša radīšanā lieli nopelni ir vācu dejotāju pārim Krebsiem. Pateicoties viņiem, rotējošais Vīnes valša stils tika aizvietots ar svingojošo jeb šūpoļu tipa stilu. 20. gadsimta sešdesmitajos gados starp 2 galvenajām sporta deju lielvalstīm – Vāciju un Angliju risinājās ilgstoša diskusija par to, kuras no Vīnes valša figūrām būtu piemērotākās izpildīšanai starptautiskā stila deju sacensībās. Diskusijas rezultātā 1983. gadā Vīnes valša programmā tika apstiprinātas 9 figūras. 2001. gadā tika pievienota vēl viena figūra – “Off Beat Spin”.

Mūsdienās Vīnes valsi visā pasaulē uzskata par sarīkojumu deju karali, tas atrodas īpašā Austrijas valsts aizgādniecībā. Austrijas vēstniecības palīdz entuziastiem popularizēt Vīnes valsi un rīkot Vīnes valša balles visā pasaulē.

 

Lēnais valsis (angļu valsis).

 

“Lēnais valsis ir visskaistākais balles zāles zieds. Tā ir vislabākā deja, ko kādreiz radījis cilvēks.”(Loids Šovs)

            1910. gadā Bostonas valsis tika ievests Londonā, kur tas pamazām sāka pārveidoties par to lēno valsi, ko pazīstam šodien. 1914. gadā no Amerikas pasaulei pāri pārvēlās fokstrota vilnis, un valsis palika otrajā plānā. Tāpēc tālākais tā attīstības process bija grūts un lēns, tajā dalību ņēma vairāki slaveni tā laika Anglijas deju čempioni. Nozīmīgākais ieguldījums pieder Viktoram Silvesteram. 1921. gadā Londonā tika sasaukta deju skolotāju konference, kurā tika uzsvērts jautājums par to, kā atjaunot zudušo valša popularitāti. Tika nolemts modernizēt šīs dejas tehniku. Tieši šajā konferencē dzimst mūsdienu lēnā valša standartizētā izpildījuma tehnika. Tādēļ moderno lēno valsi dažreiz sauc par angļu valsi. Viktora Silvestera 1923. gadā veiktajā lēnā valša figūru aprakstā ir 3 figūras un tiek uzskatīts, ka viņš ir autors idejai par lēnā valša figūru dejošanai diagonālajos virzienos. Tā rezultātā lēnajā valsī un vēlāk arī citās sacensību dejās, izņemot Vīnes valsi, pāra kustība deju zālē nenotiek taisni dejas ceļa virzienā, bet veido zig - zag veida trajektoriju, tuvojoties te centram, te sienai. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados turpinājās strauja lēnā valša attīstība, tā nav beigusies vēl šodien. Amerikas stila lēnais valsis atšķiras no starptautiskā stila lēnā valša ar to, ka Amerikas valša labā un kreisā griezienu 3. solī pēdas nav obligāti jāsaliek kopā, dejotājiem ir atļauts lietot daudzveidīgus satvērienus un dejotāju solo griezienus.

 

Polka.

 

“Polkas laiks ir pagājis. Tagad to deju zālē tikai piecieš.” (Ofenbahs)

 

            Enerģiskā polka ir pēc Vīnes valša otrā slēgtā satvēriena deja, ar kuru tika iepazīstināta pasaule. Tā attīstījās no Bohēmijas (tagad Čehijā) zemnieku dejas deviņpadsmitā gadsimta trīsdesmitajos gados. 1822. gadā čehu dzejnieks Celakovskis aprakstīja vairākas dejas, tajā skaitā krakovjaku, kurš toreiz bija tieši tāds pats kā polka. Sākotnēji polkai bijušas 10 figūras.

Bohēmijas vēsturnieki uzskata, ka polku 1834. gadā ir izdomājusi zemnieku meitene Anna  Slezaka. Dejas nosaukums esot cēlies no čehu vārda ,,pulka”, kas nozīmē – pussolis. Deju atklāja Jozefs Neruba, kurš saprata dejas komerciālās iespējas un aizveda to uz Prāgu.

            1937. gadā polka parādījās Prāgas deju zālēs. Tā ātri izplatījās, divos gados sasniedzot Vīni un Sanktpēterburgu, bet 1840. gadā – Parīzi. Šajā gadā Prāgas deju skolotājs Rābs ar grandioziem panākumiem izpildīja polku Odeona teātrī Parīzē. Sākās neticama polkas mānija.  Lai apmierinātu visus mācīties gribētājus, deju studijas masveidā nolīga balerīnas no Parīzes Operas palīgā mācīt polku. Tas savukārt pievilka daudzus jaunekļus, kuriem vairāk interesēja citas lietas, nevis dejošana. Dejas ieguva sliktu slavu, un daudzi vecāki aizliedza meitām dejot ārpus savas ģimenes loka.

            Polkas sākotnējos panākumus nodrošināja daudzās skaistās melodijas, ko sarakstīja komponistu Štrausu ģimene. Polka izsauca padziļinātu interesi arī par citām centrālās Eiropas dejām. Vienkāršākā no tām bija polonēze, tā ir nosaukta savas izcelsmes valsts - Polijas vārdā. Polonēze ir lēna tempa cēls procesuāls maršs ¾ taktsmērā, ar nelielu pietupienu ceļos 3. soļa beigās. Polonēze galvenokārt kalpoja kā karnevālu atklāšanas deja. Šodien polonēze ir iecienīta deja  balles atklāšanai, un tai parasti seko Vīnes valsis.

1844. gadā polka nokļuva Londonā un Ņujorkā. 1860. gadā polkas komiskie palēcieni  tika reducēti un pārveidoti par elegantu šūpošanos, tas esot izdarīts Francijā. Polkas solis pamazām iekļāvās daudzu Eiropas tautu, arī latviešu, folklorā. Deviņpadsmitā gadsimta beigās, līdz ar regtaima parādīšanos, polka pamazām zaudēja popularitāti. Pēc II pasaules kara poļu imigranti ASV pieņēma polku par savu nacionālo deju, un tagad tā ir ārkārtīgi populāra ne vien poļu tautības, bet arī daudzu citu amerikāņu vidū.

Tūsteps (divsolis).

 

            No 1890. Līdz 1920. gadam viena no populārākajām dejām ASV bija tūsteps. Dejas vienkāršākā forma sastāvēja no vairākiem 3 soļu šasē, kas tika izpildīti ritmā AAL. Tā līdzinājās polkai, kas izpildīta bez palēciena. Otrais tūstepa paveids bija marša solis ar palēcienu katrā solī, kas atgādina latviešu tautas dejās pazīstamo divsoļu polku. Tūsteps zaudeja popularitāti līdz ar džeza ēras sākumu. Dažas tūstepa figūras tika ietvertas fokstrotā un tādējādi ir saglabājušās līdz mūsu dienām. Tūsteps kā improvizācijas deja līdz mūsdienām nav saglabājusies. Tūstepu  dejo galvenokārt deju klubos, kur dejotāji mācās veco laiku dejas vai dejas ar fiksētu horeogrāfiju. Visplašāk pazīstamais ir Teksasas tūsteps. Ja tūstepu dejo kā deju ar fiksētu horeogrāfiju, dejotāju pāri figūras dejo aplī un kustības izpilda visi vienlaicīgi. Amerikā šī tipa dejas vada īpašs saucējs (caller), kurš dejotājiem atgādina kura figūra būs jādejo nākamā. ASV šo dejas veidu sauc “Round dancing”, kas nozīmē ,,apļa dejas”, Austrālijā - ,,New Vogue Dancing” bet Anglijā ,,Sequence and old time dancing”. Anglijas veco laiku deju dejotāju repertuārā ir deja “Military Twostep”.

 

Vansteps (viensolis).

                                                                                             

            20. gadsimta sākums iezīmējās ar nozīmīgu jaunumu Amerikas mūzikā – regtaimu. Šo stilu radīja Amerikas dienvidu melnādainie mūziķi. Regtaims ir pārveidoti Eiropas marši, ko tajā laikā izpildīja uz klavierēm. Jaunums bija konsekventa sinkopēto ritmu pielietošana. Pazīstamākais regtaima mūzikas autors ir Skots Džoplins, viņa ievērojamākā dziesma ir ,,Kļavas  lapu regs”.

            Jaunā mūzika prasīja arī jaunu dejas stilu – daudzās to dienu jaunās populārās dejas, kā  ,,tītara solis”, ,,grizli lācis” un citas tika attīrītas no kariķētām kustībām, un apvienotas vienā dejā -  vanstepā. Tiek uzskatīts, ka to ir paveikuši Airīna un Vernons Kāstli, populārs dejotāju pāris, kas tajā laikā noteica modi ne tikai dejās, bet arī apģērbos. Airīna bija pirmā, kas ieteica dāmām aizmest projām korsetes un kuplos apakšsvārkus – viņa atzina, ka dejai ir jābūt brīvai un netraucētai. Viņu 1912.gadā piedāvātā vanstepa versija bija vienkāršs maršs, ko pāris slēgtā satvērienā izpildīja pa dejas ceļu, kungam virzoties uz priekšu, bet dāmai – atmuguriski. Vēlāk parādījās arī citas figūras.

            Slēgtā satvēriena un augumu kontakta dēļ vansteps tika uzskatīts par grēcīgu deju. Dejās  populārākas bija tās meitenes, kas dejojot ciešāk piekļāvās partnerim. Lai to novērstu, tika izgudrotas tādas ierīces, kā ,,princeses Lilijas josta”, kuras priekšpusē bija perpendikulāri  iestrādāti 3 noasināti metāla stieņi, lai turētu kavalierus pieklājīgā attālumā. Vansteps kļuva ļoti populārs. To dejot bija fiziski vieglāk nekā valsi, vansteps bija lēnāks, to varēja iemācīties arī bez deju skolotāja palīdzības, vienkārši skatoties, kā dejo citi.

            Neskatoties uz vanstepa vienkāršību, bet varbūt tieši tādēļ, tas pamazām zaudēja popularitāti un ap 1930. gadu jau būtībā bija izzudis. Daudzas vanstepa figūras vēlāk tika  ietvertas jaunajās dejās – fokstrotā un pībodijā. Pībodijs būtībā ir ātrs vansteps, ko izpilda pie  regtaima mūzikas. Pībodijs ir pazīstams tikai Amerikā, tas dažkārt tiek ietverts Amerikas stila deju sacensību programmā. Deja ir nosaukta tolaik dejotāju aprindās populāra Ņujorkas policijas leitnanta Viljama Frenka Pībodija uzvārdā. Dejai raksturīgi uz katru sitienu izpildīti ātrie soļi, auguma svārstības, ārsāniskas pozīcijas un krustojuma soļi.

            Vansteps un pībodijs ir devuši savu ieguldījumu starptautiskā sacensību stila kvikstepa  radīšanā. Dažās Eiropas valstīs, to vidū arī Latvijā mūsdienās ballēs fokstrots nereti tiek dejots vanstepa  ritmā – bez lēnajiem soļiem. Dejotāji ir spiesti to darīt tad, ja orķestris izpilda fokstrotu pārāk ātri. Latvijā šo dejas veidu sauc – marša fokstrots.        

Fokstrots.

 

              Fokstrota pamatā būtībā ir tūsteps, tikai ar pārveidotu ritmu. Ja tūstepa pamatkustības ritms ir – AAL, tad fokstrota pamata ritmi ir LAA un LLAA. Visticamākā fokstrota rašanās versija liecina, ka fokstrots radies 1914. gadā, un tā autors ir vodeviļu aktieris ar pseidonīmu Harijs Fokss, īstajā vārdā Arturs Karingfords. 1914. gada 19. maijā viņš debitēja vienā no muzikālajām vodeviļām, savas lomas ietvaros izpildot arī dažus dejas soļus (4 soļus lēni un 8 soļus ātri) pie regtaima mūzikas. Skatītāji iesauca šo deju numuru par “Foksa soli” – angļu valodā ,,Fox`s Trot”.

            Termins “Fox Trot” militāristu – kavalēristu aprindās bija pazīstams jau agrāk kā īpašs zirga solis, kas nodrošina zirga un jātnieka līdzenāku, plūstošāku pārvietošanos. Ir pat izveidota īpaša zirgu šķirne, kurai ir vieglāk apgūt šo soli. Sķirnes nosaukums ir ,,the Missouri Fox   Trotter”.

Teātra vadība nolēma iegūt peļņu no Harija Foksa deju numura popularitātes un rīkot dejas teātra jumta dārzā. Rezultāts bija tāds, ka jau 26. jūlijā avīzēs varēja lasīt deju skolu sludinājumus kas aicināja publiku uz fokstrota stundām, bet jau 3. septembrī Amerikas deju profesoru biedrība sāka strādāt pie fokstrota soļu standartizācijas. Lēkājošie soļi tika aizvietoti ar slīdošu soli bet dejas nosaukums tika nomainīts ar ,,Saunters”. Šai jaunajai fokstrota versijai bija žilbinoši panākumi, un no tā laika fokstrots ir obligāta un neaizvietojama sastāvdaļa deju kursu mācību programmās.

            Gadu vēlāk deja kļuva populāra Londonā. Fokstrots tika uzskatīts par sacelšanos pret 19.  gadsimta dejām, jo tajā tika izmantotas paralēlās, nevis izvērstās pēdu pozīcijas.

            Interesanti ka slavenais Amerikas deju skolotajs Arturs Merejs savu ceļu uz slavu un bagātību sāka, nodrukādams fokstrota pamatkustības aprakstu, un pārdodams to pa pastu par 10 centiem gabalā.                                                         

Fokstrota rašanās bija visnozīmīgākais pavērsiens sarīkojumu deju vēsturē. Ātro un lēno soļu kombinācija dod daudz lielāku variāciju daudzveidību un lielāku dejas prieku, nekā monotonais vansteps. Daudzveidīgā ritma dēļ fokstrots ir arī viena no visgrūtākajam dejām.

Sākotnēji dejas temps bija ap 40 taktīm minūtē, taču to var dejot visai plašā tempu intervālā. Ātrā vai lēnā tempā un ar maziem soļiem dejots fokstrots ir piemērots pārpildītajām deju zālēm, un ar nosaukumiem ,,ritma deja” vai ,,blūzs” vairumā deju skolu tas tiek mācīts vēl šobaltdien. Tālāk attīstoties svinga, džeza, roka un disko mūzikai daļēji arī uz fokstrota bāzes vēlāk radās tādas dejas kā lindijs un hāstls.

 

Lēnais fokstrots (slovfokss) un kviksteps.

 

            Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados regtaima mūzika pamazām evolucionēja par džezu. Džezs radās, kad bijušie melnādainie vergi sāka spēlēt eiropiešu mūziku. Bija gluži dabiski, ka viņi ieviesa tajā Āfrikas izcelsmes modifikācijas. Pie džeza mūzikas labi varēja dejot fokstrotu, radās arī jaunas dejas – čarlstons, šimmijs, blekbotoms.

Čarlstons ir radies Verdes zemesraga salās, un attīstījās Čarlsonas ostas melnādaino dokeru vidē. Balto sabiedrībā tas kļuva populārs 1923.gadā. Eiropā to popularizēja Džozefīne Beikere. Blekbotoms ir radies Detroitas nomalēs. Tas sastāvēja no rumpja noliekšanas, ceļu saliekšanas un nelieliem kāju izspērieniem. Šimmijs ir radies no Nigērijas iedzīvotāju dejas “Šika”, ko uz Ameriku atveda melnādainie vergi. Amerikā tas savas popularitātes apogeju sasniedza 1922. gadā. Mūsdienās šis vārds nozīmē ātru plecu vai gurnu kratīšanu, rotējot tos pretējos virzienos ap vertikālu asi. Šī kustība ir svarīga vēderdeju sastāvdaļa.

Laika gaitā pamazām bija attīstījušās divas jaunas fokstrota versijas – viena lēnāka, bet otra – ātrāka. Jaunās dejas viena pēc otras tika iekļautas ātrajā fokstrota versijā. Ātrā versija Anglijā kļuva pazīstama pēc Paula Vaitmena orķestra viesizrādēm 1923. gadā. 1924. gadā abas jaunās dejas – lēnais fokstrots un kviksteps pabeidza atdalīšanos no fokstrota. Abas versijas tika iekļautas deju sacensību programmā.

            Deju nosaukumi – kviksteps un lēnais fokstrots radās tikai 1927. gadā, Iīdz tam kvikstepu sauca par ātro fokstrotu vai ātra ritma fokstrotu. Kvikstepa izveidošanā lieli nopelni pieder  Frenkam Fordam ar partneri Molliju Speinu, kuri to izveidoja, lai uzvarētu 1927. gada “zvaigžņu” cempionātā. Tajā dalībniekiem bija jāizpilda apvienota deja ,,ātrā ritma fokstrots un čarlstons”. Fords pārvērta šo deju no solo dejas par pāru deju. Deja sastāvēja no mūsdienu kvikstepa pamata figūrām, un tajā kā viena no kustībām bija ietverts arī atturīgs čarlstona solis.

Ir dažādi minējumi par to, kāpēc Anglijā kviksteps kļuva tik populārs. Ir izteikta doma, ka kviksteps bija līdzeklis, kas ziemā ļāva britiem sasildīties. Ir izpētīts, ka enerģija, kas tiek patērēta 60 sekundes dejojot kvikstepu, līdzinās tai, kas tiek patērēta, rekorda ātrumā noskrienot 1 jūdzi.        

            Kviksteps laika gaitā ir absorbējis daudzus citu deju soļus, tajā skaitā galopa un polkas kustības. Mūsdienu kvikstepā ietverti gājiena un skrējiena soļi, šasē un griezieni kopā ar tādām kustībām kā krustojuma soļi, palēcieni, pārlēcieni un izspērieni. Šādu deju sacensībām pielāgotu kvikstepu nevaram uzskatīt par derīgu dejošanai ballē.

            1927. gadā angļu deju skolotāji jau bija fokstrotu palēninājuši līdz mūsdienu lēnā   fokstrota tempam. Londonā ieradās loti talantīgs amerikāņu dejotājs Andersons, un pārī ar Džozefīni Bredliju, kuru vēlāk iesauca par standartdeju karalieni, kļuva par daudzu sacensību uzvarētājiem. Viņi bija tie, kas uzlika lēnajam fokstrotam savu harismātisko personību zīmogu un radīja daudzas jaunas figūras.

Lēnais fokstrots tika radīts izpildīšanai deju sacensībās. Ballei tika atstāta sākotnējā fokstrota versija. Sabiedrisko deju apritē lēnā fokstrota sacensību versija neiekļāvās, jo garie plūstošie soļi, straujā virzība pa dejas ceļu, sarežģītās figūras, kuras prasa lielu grīdas laukumu un lielu darbu, lai tās apgūtu, nesaskanēja ar sabiedrisko deju dejotāju vēlmēm un iespējām.

            1928. gadā lēnais fokstrots un kviksteps līdz ar lēno valsi un tango tika standartizēts   sacensību vajadzībām, un turpmāk pasaule šīs dejas pazina kā ,,angļu standarta četrinieku”.

            Patreiz sporta deju dejotāji visā pasaulē sacensību lēno fokstrotu vienkāršības un īsuma dēļ starptautiski sauc ,,Foxtrot”, taču tas, manuprāt, nav prātīgi darīts, jo deja vienādo nosaukumu dēļ tiek jaukta ar sākotnējo fokstrotu. Par laimi, latviešu valodā ir saglabājies dejas pareizais nosaukums – lēnais fokstrots.

Sākotnējā fokstrota versija patlaban starptautiski ir pazīstama kā “Rhythm Dancing”, tā ir iekļauta arī sporta deju treneru apmācības programmā ar atrunu, ka tā ir domāta ne sacensībām, bet tikai sabiedriskajām dejām. Daudzas sākotnējā fokstrota versijas figūras atrodamas Amerikas stila sporta deju sacensību repertuārā, tikai to tehniskais izpildījums ir “uzlabots” atbilstoši sacensību prasībām. Starptautiskā sacensību stila lēnā fokstrota izpildījums ir pieņemts par tehnisko bāzi arī Amerikas stila sacensībām.

 

Argentīnas tango.

“Lai dejotu tango, ir vajadzīgi divi.” (dziesmas nosaukums)

 

            Argentīnas tango dzimtene ir Buenosairesa, pilsēta, kuru dibināja spāņu iekarotāji 16.  gadsimtā. 19. gadsimta sākumā arī Argentīnā tika ievestas jaunās Eiropas dejas - valsis un polka.

Kubā, sajaucoties spāņu un kubiešu ritmiem, radās habanēra. 19. gadsimta sākumā caur Spāniju  habanēra nokļuva Argentīnā, un tur sajaucās ar Andalūzijas flamenko deju elementiem, polku un indiāņu ritmiem, izveidojot milongu. Savu ieguldījumu dejas kustību veidošanā deva arī Āfrikas izcelsmes argentīnieši, bet, galvenais, deva tai savu nosaukumu - tango. Milongas mūzika ir dzīva un priecīga, tā bija pirmā plašāk pazīstamā tango mūzika, kaut gan vārds ,,tango" Argentīnā kļuva pazīstams tikai ap 1860. gadu. Vārds ,,tango” ir līdzīgs portugāļu valodas vārdam “tangere”, kas nozīmē - pieskarties. Āfrikā - Angolā un Mali ir pilsētas ar nosaukumu Tango, šim vārdam esot nozīme ,,sevišķa vieta” vai ,,tikšanās vieta”.

            Deviņpadsmitā gadsimta pēdējos gadu desmitos Eiropā plosās sabrukums un bads.  Jaunatne, galvenokārt puiši, pameta savu dzimteni un devās labākas dzīves meklējumos uz  Dienvidameriku. Šeit jaunie cilvēki nonāca svešinieku statusā un bija spiesti apmesties pilsētu  nomaļu nabadzīgajos kvartālos. Apmēram puse no viņiem bija emigranti no Itālijas, trešdaļa – no Spānijas, pārējie - no citām Eiropas valstīm. Viņu vidē radās jauna mūzika, kas stāstīja par  nelaimīgu mīlestību, vientulību, skumjām un nolemtību, vienlaikus ar cerībām un tieksmi pēc  laimes. Puišu bija apmēram 50 reižu vairāk nekā meiteņu. Šie jaunekļi bija bieži apmeklētāji  prieka namos un šaubīga rakstura kafejnīcās, kur varēja par naudu padejot ar oficiantēm. Prasme labi dejot viņiem kļuva par dzīves nepieciešamību numur viens, lai varētu atstāt pēc iespējas  labāku iespaidu uz meitenēm.

            Pamazām atsakoties no Eiropas deju tradīcijām, jaunie imigranti meklēja  iespējas, kā dejā efektīgāk izteikt sevi. Sākotnēji tango kustības attēloja attiecības starp prostitūtu un viņas klientu. Dziesmu virsrakstos un tekstos bieži bija atsauces uz prostitūcijas pasaulē pazīstamiem personāžiem. Tajos nereti bija sastopami arī divkaujas elementi starp diviem vīriešiem, kuri sacenšas par sievietes labvēlību. Šis duelis bieži beidzās ar viena cīnītāja nāvi. 1886. gadā no Vācijas tika importēts bandeons - akordeonam līdzīgs mūzikas instruments, kura skanējums kļuva par būtisku tango mūzikas sastāvdaļu.

            1912. gada likums par vēlēšanu tiesību piešķiršanu atļāva balsot arī zemāko sabiedrības slāņu pārstāvjiem. Šis fakts ļāva padarīt likumīgus arī viņu kultūras elementus, tajā skaitā tango. Deju pieņem arī augstākie sabiedrības slāņi, un kā sēnes pēc lietus rodas tango saloni. Tango dziesmu teksti pamazām zaudē nepieklājīgo raksturu. 1913. gadā habanēras ritms tiek aizvietots ar milongas ritmu, tomēr dejas struktūra un horeogrāfija nemainās. 1916. gadā rodas slavenā tango melodija ,,La Cumparsita”, kas sākotnēji bija domāta kā militārs maršs. Par tango dziesmu karali 1918. gadā kļūst Karloss Gardels, kurš Argentīnā tiek pielūgts tāpat kā Amerikā Elviss Preslijs.

            Nākot pie varas militārajai huntai, tango Argentīnā tiek represēts, un atdzimst tikai Huana Perona valdīšanas laikā. Pēc Perona un viņa sievas Evitas nāves sākas rokenrola invāzija, un tango uz laiku atkal aiziet otrajā plānā. 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā Argentīnas tango piedzīvo jaunu renesansi vienlaicīgi ar visā pasaulē milzu popularitāti ieguvušo Brodvejas mūziklu ,,Mūžīgi tango” kura pirmizrāde notiek Sanfrancisko 1996. gadā.

            No visām Argentīnas imigrantu tautībām vienīgi spāņiem un turkiem bija nepārvarami kulturāli aizliegumi attiecībā pret balles deju ciešo satvērienu. Tango rašanās sākuma posmā to dejoja ļoti dažādi - gan kā standartdeju, gan kā Latīņamerikas deju, abām versijām kopīga bija tikai mūzika. Neatkarīgi no tā, no kādas valsts bija ieradušies argentīniešu senči, nākamās paaudzes aizvien vairāk un vairāk iekļāvās spāniskās kultūras lokā, un dabiski, deva priekšroku Latīņu versijai. Mūsdienās ir zināmas pavisam vairākas tango versijas - starptautiskā, Amerikas, somu un Argentīnas. Argentīnas tango versija ir vienīgā, ko var pieskaitīt pie Latīņamerikas dejām.

            Argentīnas tango horeogrāfiski un ritmiski ir bezgala daudzveidīgs, sākot no vienkāršiem gājiena soļiem un šasē, līdz intriģējošiem kāju izspērieniem, pinumiem un akrobātiskām pozām. Salīdzinot ar starptautisko un Amerikas versiju, Argentīnas tango ir piemērotāks dejošanai balles apstākļos, jo tajā ir vairāk vienkāršu figūru, lielākas improvizācijas iespējas, to var dejot ar lēnāku virzību pa dejas ceļu.

 

Amerikas tango

 

            Amerikā tango kļuva populārs tieši pirms pirmā pasaules kara. Dejas popularizēšanā un tālākā attīstīšanā lieli nopelni pieder Airīnai un Vernonam Kāstliem. Ņujorkā deju zāļu skaits sasniedza 700, lielajās viesnīcās populāras kļuva tango tējas pēcpusdienas. Restorānos apmeklētāju pāri dejoja tango starplaikos starp ēdienu pasniegšanu. Dziļie ieklupieni ceļos un spēcīgā augumu saskrūvēšana viduklī pamazām atkāpās. Nesen slavu ieguvušais aktieris, visu sieviešu elks Rūdolfs Valentīno popularizēja tango filmā ,,Četri apokalipses jātnieki”, ģērbies gaučo (Argentīnas kovboja) kostīmā, tādējādi grēkojot pret vēsturisko patiesību. Laikā, kad radās tango, gaučo jau bija izgaisuši prēriju tālēs.

            Amerikā tango sastapās ar noliedzējiem, pārsvarā no baznīcas oficiālo amatpersonu puses. Notika mēģinājumi arī tango dejā ieviest ,,princeses Lilijas jostu". Deju zāles ieguva sliktu slavu, jo sievas mēdza tās apmeklēt vienas pašas, kamēr vīri strādāja. Deju zālēs allaž slaistījās daudz dīkdienīgu jaunu vīriešu, sauktu par ,,salonu ķirzakām”, vēlāk ,,žigolo”, un tās dāmas, kas gribēja piedzīvot kaut ko satraucošu, gribēto parasti arī sagaidīja. Daudzajos ,,tango tējas” pasākumos tējas tasītes tika lietotas reti, lielākā daļa dāmu mēdza malkot alkoholiskos kokteiļus. 1915. gadā laikrakstā ,,The New York Times" tika publicēti raksti ,,Tango pirāti iefiltrējušies Brodvejā” un ,,Tango briesmas ir lielākas kā vācu imperiālisma briesmas”. Vīri sievām un brāļi - māsām aizliedza dejas apmeklēt. 1914. gadā tango neprāts beidzās tikpat strauji, kā sācies, atstājot aiz sevis izjukušas ģimenes, bankrotējušus restorānus un bez darba palikušus deju skolotājus.

            Amerikā lielu ietekmi uz tango stilu izrādīja nesen dzimušais vansteps, jo daudzi deju skolotāji, vēlēdamies nopelnīt uz tango popularitātes rēķina, bet īsti to neprotot, lietoja vanstepu kā savas tango pasniegšanas sistēmas pamatu, tieši tāpat darīja arī Kāstlu pāris. Tango daudzu deju skolotāju uztverē bija tikai īpatnējs veids kā dejot vanstepu. Mūsdienu tango starptautiskajā un Amerikas versijā pazīstamos asos galvas pagriezienus skaidro izdomāts stāsts par gaučo un viņa dāmu, kura, dejodama tango, ātri aizgriež galvu prom no sava kavaliera, jo viņa sviedri ne visai patīkami ož. Neskatoties uz visiem pieminētajiem apstākļiem, šim Argentīnas tango un vanstepa krustojumam bija labs noiets, tā tika pārdota kā oriģinālais tango. Tā rezultātā Amerikas tango versijai ir tikai dažas attālas līdzības ar īsto Argentīnas tango.

 

Starptautiskais tango (angļu tango)

 

            Pirmie mēģinājumi ieviest tango Anglijā un Francijā bija neveiksmīgi, jo deja bija pārāk erotiska un tai bija daudz pretinieku. Francūzis Kamils de Rinals l907.gadā pēc nesekmīga mēģinājuma ieviest tango Londonā sapulcināja tango entuziastus no Parīzē dzīvojošo argentīniešu kopienas un uzsāka eksperimentus ar tango. Rezultātā radās dejas versija, kas Eiropai bija pieņemama.

            1909. gadā franču laikraksts “Excelsior” rīkoja plašas deju sacensības, kuru bija iekļauts arī tango. Uzvarēja Kamils de Rinals ar partneri. 1910. gadā tajā pašā laikrakstā tika publicēts tango apraksts. Šis pirmskara tango stipri atšķīrās gan no Argentīnas tango, gan no tagadējā starptautiskā sporta deju tango, kurš savukārt pamatos izveidojās tūlīt pēc 1. pasaules kara. Tango importu Eiropā paātrināja Francijas slavenākā mūzikhola zvaigzne Mistingete, kura 1910. gadā uzstājās Parīzē ar tango izpildījumu. Tango tika pieņemts Parīzē un Londonā. Visur tika rīkotas tango viesības, tango tējas pēcpusdienas un tango vakari ar profesionālu dejotāju demonstrējumiem.

            Eiropā tango tika rūpīgi attīrīts no visa, kas varētu tikt uzskatīts par nepiedienīgu. Tikko bija beigusies karalienes Viktorijas ēra un tikumības noteikumi vēl bija stingri. Figūra, ko Amerikas tango pazīstam ar nosaukumu “kortē” bet somu tango kā ,,habanēru” - acīredzot arī bijusi pakļauta aizliegumam - starptautiskā stila tango tehnikas grāmatā tā nav ietverta. Tango guva ne tikai atzinību, bet arī augstu stāvošus ienaidniekus. Visnesamierināmākie bija Parīzes bīskapi. Viņi norādīja, ka tango ir tik pavedinoša un erotiska deja, ka nekādi nav savienojama ar Svētajiem Sakramentiem. Francijas prezidents aizliedza tango dejot oficiālajās ballēs. Vīnē īpaša komisija ar pilsētas lordmēru priekšgalā nolēma neatļaut dejot tango ballēs. Vācijas imperators neatļāva armijas virsniekiem dejot tango, ja mugurā bija formas tērps. 1914. gadā Romas pāvestam Pijam X tika nodemonstrēts tango, un viņš to oficiāli aizliedza dejot katoļiem.

            Eiropā tango stils mainījās ātri un radikāli, jo mainījās muzikālā gaume. Milongas ritms pēc Argentīnas parauga nomainīja habanēras ritmu. Tango mūzika ieguva agresīvu raksturu, priekšplānā iznāca sitamie instrumenti. Līdz ar to izmainījās arī pati deja. Ja agrāk tango bija vairāk stacionāra deja, tad tagad tā ieguva strauju virzību pa dejas ceļu, līdz ar to kļūstot mazāk piemērota dejošanai ballēs. 1920./21. gadā Anglijā sākās tango figūru standartizācija, ko pabeidza 1924, gadā nodibinātā Impērijas deju skolotāju biedrība (ISTD).

Vēlāk tango stilu stipri ietekmēja jaunā vācu amatieru dejotāja Fredija Kampa izpildījums Tie kas bija redzējuši viņa uzstāšanos Anglijā, teica, ka tā bijusi ,,elektrizējoša”. Viņš iekļāva dejā soļus ar stakato raksturu, asas galvas kustības, neparasti pēkšņus auguma griezienus, kā arī lielu devu sportiskuma. Jaunā stila oriģinalitāti ievēroja britu profesionāļu čempions Henrijs Džaks (Henry Jacques). Mācot un demonstrējot jauno stilu, viņš panāca, ka tas ieguva paliekošu vietu deju sacensībās.

Latīņu deju vēsture.

Lielākā daļa sarīkojumu deju radušās, mijiedarbojoties baltās un melnās rasu kultūrām.

            Uguns sākas no dzirksteles, tad tiek barota ar kurināmo, to pašu var tēlaini teikt arī par sarīkojumu dejām. Mūsdienu sarīkojumu dejām, izņemot Eiropas (un Ziemeļamerikas) klasiskās soļojošās un rotējošās dejas, sākotnējo impulsu - dzirksteli ir devuši melnajai rasei piederīgie, bet tālāko attīstību un saglabāšanu – degvielu gādājuši baltās rases pārstāvj. Tādējādi nav brīnums, ka vairākums mūsdienās pazīstamo sarīkojumu deju ir radušās nozīmīgākajās melnās un baltās rases saskarsmes vietā – Karaību jūras salās (kas savulaik kalpoja par melnādaino vergu sadales punktiem), kā arī ziemeļu un dienvidu Amerikas kontinentos. Tas tieši attiecas uz visām Latīņu dejām

            Latīņu dejas, izņemot pasodobli, ir radušās Karaību jūras salās, Vidus un Dienvidu Amerikā, sajaucoties kolonizatoru - spāņu un portugāļu, no Āfrikas atvesto vergu un vietējo iedzīvotāju - indiāņu dejas tradīcijām, bet to tālākā attīstība risinājās Ziemeļamerikā. Tajā laikā spāņu un portugāļu valodā runājošajās kolonijās Eiropas deju tradīcija - dejot augumu kontaktā un slēgtajā dejas satvērienā augstākajai sabiedrībai nebija morāli pieņemama, jo Pireneju pussala ilgstoši bija atradusies arābu (mauru) kultūras ietekmes zonā. Tā kā tradicionālajā arābu kultūrā dejošana satvērienā ar pretējā dzimuma pārstāvi ir tabu, rezultātā šodienas Latīņu dejās dominē dažādi vaļējo satvērienu veidi, augumu kontakts sastopams reti. Kā zināms, aizliegums izraisa vēlmi to pārkāpt, un tādās dejās kā merenge, bačāta un lambada sastopamais ciešais augumu kontakts ir uzskatāmas par šādas vēlmes rezultāts

 

Rumba

 

            Rumba ir visu Latīņu deju būtības koncentrāts. Pēc tango, rumba bija otrā no Latīņu dejām, kas iekaroja pasauli. Rumba nāk no Kubas. Vārds “rumbare” nozīmē - dejot. Kubā par rumbu sauca strauju tautas deju, kas būtībā bija solo seksa pantonīma ar pārspīlētām gumu kustībām, ar jutekliski agresīvu attieksmi no vīrieša puses, un izvairīgu attieksmi no sievietes puses. Tika skaidrots, ka šajā dejā vīrietis tēlo vistas vajāšanā iekarsušu gaili, bet sieviete - koķetējošu vistu.

            Lai atrastu kubiešu mūzikas saknes, jāieskatās no Āfrikas ievesto nēģeru vergu kultūrā. Senos laikos Āfrikā ar dažādiem bungu ritmiem tika piesaukti un godināti dievi. Klausoties mūsdienu Latiņamerikas mūziku, diez vai kādam ienāk prātā, ka daudzveidīgie sitamo instrumentu ritmi ir ar reliģisku nozīmi. Ceļojošie dziesminieki - trubadūri no Spānijas uz Kubu atnesa flamenko ģitāru mūziku. Flamenko melodijām savienojoties ar Āfrikas ritmiem tad arī radās deju dziesma son, kuras nosaukums tulkojumā nozīmē - saule.

            Son formēšanās risinājās 19. gadsimta beigās kalnainajā Oriente provincē. Deja sākas slēgtajā dejas satvērienā, tajā tiek izmantotas flirtējošas plecu, vidukļa un gurnu sāniskas kustības. Pamata ritms ir LAA. No 1917. līdz 1920. gadam son atradās aizliegtās dejas statusā, jo varas iestādēm jaunā mūzika nepatika. Kubiešu “son” ir pāru deja, tā ir lēnāka un ne ar tik erotisku raksturu kā tautiskā rumba. Dejotāji dejo tikai dziesmas piedziedājuma laikā. Son varianti ir pazīstami arī Meksikā un Gvatemalā.

            Pirmie mēģinaumi ieviest deju Amerikā notika 1913. gadā., taču popularitāti tā ieguva tikai 1930 gadā, reizē ar populāro dziesmu “Zemesriekstu pārdevējs” . Patiesa interese par Latīņu mūziku sākās kā pastiprināta amerikāņu tūrisma uz Latīņameriku rezultāts. 1935. gadā uz ekrāniem parādījās kinofilma “Rumba”, kurā zuāvu dejotājs, ko tēloja Džordžs Rafts ieguva dāmas (Kerola Lombarda) mīlestību, pateicoties savai dejot prasmei.

Trīsdesmitajos gados rumbas soļi un figūras Amerikā bija visi neskaidri. Lielākā daļa dejotāju to traktēja kā jauna veida fokstrotu, kuram pievienotas gurnu kustības. Ar nosaukumu “Amerikas rumba” to popularizēja Amerikas rumbas komiteja. Tā bija kvadrātrumbas versija, un tāda tā arī ieceļoja un tālāk attīstījās Francijā. Soļi bija līdzīgi fokstrota un lēnā valša kvadrātam, tikai īsāki, ritms bija AAL vai LAA, deja tiek izpildīta ar raksturīgo “kubiešu kustību” gurnos. Paralēli šai versijai Amerikā attīstījās arī citas versijas: son, danzon, guaracha, bolero un beguine.

            Ap 1930. gadu lai mācītos rumbu, Parīzē no Londonas ieradās franču izcelsmes deju  skolotājs Monsieur Pierre kopā ar savu partneri Doris Lavelle. Sim pārim pieder vislielākie nopelni Latīņu un Amerikas deju popularizēšanā. Kolēģi - deju skolotāji mesjē Pjēru vēlāk godāja par imperatoru, un Dorisu Lavelli - par Latīņu Amerikas deju karalieni. Viņi ieviesa rumbu Anglijā 1932. gadā, un ISTD standartizēja šīs rumbas versijas figūras 1936. gadā. Plašāk pasaulē tā ieviesās tikai  pēc 2. pasaules kara.

            Mesjē Pjērs juta, ka kvadrātrumbas iespējas ir stipri ierobežotas, un tādēļ 1947. gadā  devās uz Kubu, kur mācījās pie Kubas čempioniem, Pepes un Sjūzijas Rivjēriem. Pirmais  aizrādījums, ko viņi saņēma, bija: “Jūs nedejojat ritmā!” Tā viņiem sākās īstās Kubas rumbas  studijas. Sākot ar 1948. gadu mesjē Pjērs savā studijā mācīja Kubas rumbu, taču tā dzīvē ieviesās  lēni, un tās oficiāla atzīšana nāca tikai 1955./56. gadā. Kubas rumbas neatzinēji Anglijā beigu  beigās padevās un OBBD (Saīkojumu deju oficiālā komiteja) nolēma, sākot ar 1962. gada 1. janvāri Anglijā par rumbas pamatu atzīt kubiešu sistēmu.

            Sākās divu rumbu vispasaules konfrontācijas periods, kuram beidzoties īpaši izveidota starptautiska komiteja nolēma, ka rumbai ir 2 pamatfigūras - kvadrāta pamatsolis jeb ”Carre” un Kubas pamatsolis jeb ”Corte” Amerikā dejotāji mācās abus variantus. Anglijā sacensību rumbas dejotāji izvēlējās kubiešu sistēmu, jo tā bija sarežģītāka, deva dejotājiem lielākas iespējas parādīt sevi. Balles dejotāji mūsdienās dod priekšroku kvadrātrumbai. Dejas standartizācija zināmu laiku bija problemātiska, līdz Valters Lērds uzrakstīja savu Latīņamerikas deju tehnikas grāmatu. Lielu ieguldījumu sacensību rumbas attīstībā pēdējos gados ir devuši 13 - kārtējie pasaules čempioni Geinora Fērvezera un Donnijs Bērnss.

 

Bolero.

 

            Amerikā kopš 1930. gadu vidus dejo rumbai radniecīgu deju bolero, tajā laikā tās pavadījumu spēlēja tikai sitamie instrumenti. Bolero figūras līdzinās Kubas rumbai, tikai to dejo pie lēnākas mūzikas un ar mazāk izteiktām gumu kustībām, izmantojot lēnajam valsim līdzīgu pacelšanos un nolaišanos ceļos, straujas ass griezienu tipa rotācijas pa kreisi un biežas augumu pretkustības pozīcijas. Slēgtā satvēriena figūrās dejotāji saglabā augumu kontaktu. Bolero mūzika ASV kļuva populāra, kad franču komponists Moriss Ravēls kā pasūtījuma darbu komponēja savu slaveno ”Bolero”. Kubas bolero ir radies no spāņu bolero, kas bija populārs Spānijā kā deju dziesma par mīlestības tematiku. Sākotnēji bolero taktsmērs bija 3/4. Kubā tas pārveidojās par 2/4 un vēl vēlāk par 4/4 taktsmēru. Bolero bieži sauc par kubiešu mīlas deju sapņainā tempa un skaisto melodiju dēļ. Bolero ir iekļauts Amerikas stila deju sacensību programmā.

 

Samba.

 

            Sambas mūzika vienmēr ir mažora toņkārtā. Šo deju pasaulei ir devusi Brazīlija, tās izcelsmes vieta, domajams, ir Baijes rajons ap Riodežaneiro, kam cauri tek nelielā Kariokas upe. Sambas izcelsme ir neskaidra, domājams, ka tā sakņojas Āfrikas ritmos. Pilsētniekus ar sambu tās primitīvākajā formā iepazīstināja melnādainie, kas no laukiem ieradās pilsētā brīvdienās. Laukos, protams, dejoja ar basām kājām. Dejošanu viņi sauca afrikāņu vārdā “samba” vai “mesemba”, tas ieviesās brazīliešu valodā un kļuva par dejas nosaukumu. Bija pazīstamas divas sambas versijas. Lauku jeb lēno versiju sauca Batuque, tā bija ritmiski sarežģīta. Vienkāršākā no pilsētas versijām bija samba-Carioka, kas izveidojās līdz 1917. gadam Riodežaneiro deju zālēs no mešišes.

            Maxixe (mešiši) jeb brazīliešu tango bija radusies no Dienvidamerikas indiāņu dejas. Tā bija pirmā brazīliešu deja, ar ko 1910. gadā tika iepazīstināti amerikāņi. Mešiši bija viena no nedaudzajām jaunajām dejām, kas saņēma “atzinības zīmogu” no slavenā Kāstlu deju pāra. Tā nebija viegla deja, un parastie dejotāji to nepieņēma. 1913. gadā ar mešiši kā kabarē un demonstrējumu deju tika iepazīstināta arī Parīze, taču ceļu tās plašākai izplatībai Eiropā aizšķērsoja 1. Pasaules karš.

            Mešiši bija viena no sambas svarīgākajām priekštecēm, kuras elementi vēlāk veidoja dejas pamatus. Dejas mūzikai iegūstot ritmiski skaidrāku formu, ASV 1921. - 23. gadā tika ieviesta jauna versija ar nosaukumu “samba-karioka” Sambas popularitātes pieaugums 1923. gadā bija vērojams arī Francijā. 1928. gadā sambas soļu apraksts tika ievietots franču deju grāmatā.

            Amerikā deja tika stilistiski pārstrādāta un izmantota daudzās kinofilmās. Sambu filmā “Lidojums uz Rio” dejoja Freds Astērs ar Doloresu del Rio, un filmā “Tā nakts Rio” – Karmena Miranda. Kinematogrāfa nopelni sambas popularizēšanā bija loti lieli, taču visvairāk interesi par sambu pastiprināja 1939. gada Vispasaules izstāde Ņujorkā, kur sambas mūzika tika atskaņota Brazīlijas paviljonā. Pēc dažiem gadiem brazīliešu komponists Ary Barroso uzrakstīja klasisko sambu “Brazīlija”, kās ātri kļuva par hitu.

            Kad 1953. gadā mesjē Pjērs ar Dorisu Lavelli devās uz Brazīliju, lai papildinātu sambas zināšanas, viņi tur atrada 3 dažāda tipa deju zāles. Pirmā tipa zāles sauca “afierias”, tajās vietējie rīkoja savās balles. Otrā tipa zāles, ko sauca ”dancings” bija domātas galvenokārt tūristiem. trešais tips bija sambas skolas, kuru uzdevums bija sagatavoties gadskārtējam karnevālam. Arī deju stils un figūru repertuārs bija daudzveidīgs. Mesjē Pjērs secināja, ka ir gandrīz neiespējami izveidot standartizēto figūru sarakstu, izmantojot tikai šajās deju zālēs redzētās autentiskās figūras. Apvienojot savas vecās zināšanas ar jaunajām, pēc pāris gadiem viņš šo sarakstu pabeidza, iekļaujot tajā, viņaprāt, dejas mācīšanai un ballei vispiemērotākos soļus.

            Eiropā samba pa īstam ienāca tikai 1948./49. gadā. Sacensību sambas stila izveidē lieli nopelni pieder Valteram Lērdam ar partneri Lorraine. Sacensību sambas stils ir allaž nedaudz mainījies līdzi laikam. Septiņdesmitajos gados bijām liecinieki disko stilam, bet deviņdesmitajos gados pieredzējām aso, sinkopēto variantu. Sacensību sambas tehniku raksturo “baunss” jeb šūpošanās kustība ceļos un ātrs, sinkopēts ritms. Dažām figūrām raksturīga iegurņa izvirzīšana uz priekšu jeb Samba Tic. Sacensību samba ir tehniski sarežģīta un vienkāršajam balles dejotājam tā liekas samērā grūta.

            Brazīlijā samba kopš 1935. gada skan karnevālos, kur to dejo kā solo deju. Daudzas sambas skolas visu gadu gatavojas karnevālam, mācās dejot un šuj tērpus. Karnevāla sambu dejo ritmā ”AAL un” - uz “AAL” tiek izpildīti 3 ātri soļi, uz “un” nedaudz paceļot brīvās kājas celi. Sievietes dejojot aktīvi izpilda gurnu kustības, vīrieši dejo daudz ieturētāk Galva tiek turēta taisni un pēc iespējas nekustīgāk, lai no tās nenokristu milzīgā galvas rota. Brazīlijā šodien ir populāra arī samba pāru izpildījumā, tās nosaukums ir “pagoda”. Parastie dejotāji dejo savos deju klubos un restorānos, kur mūzika ir tuva pirmatnējam stilam, dejotāju izpildītajai sambai ir raksturīga improvizācija un spontanitāte figūru izvēlē.

            Latvijā samba deju zālēs ir redzama bieži, tikai tie dejotāji, kas dejot iemācījušies patstāvīgi, nezin, ka tā ir samba. Pārpildītā deju zālē ieteicams izpildīt slēgtā deju satvēriena figūras, tādas figūras kā voltas un boto fogo, izpildītas ar vaļējo satvērienu, neiederas balles stilā.

 

Pasodoble.

 

            Pasodoble ir vienīgā sporta deju Latīņamerikas programmas deja, kas nesakņojas āfrikāņu kultūrā, un kuras veidošanās ir risinājusies tikai Eiropas kontinentā. Tā ir arī vienīgā deja, kurā skatītāja uzmanības fokusā ir nevis dejotāja - dāma, bet viņas partneris. Dejas nosaukums tulkojumā nozīmē “Staigāt kopā”. Tas atsauc atmiņā spāņu paradumu vēlā pēcpusdienā, pirms vakara maltītes, pastaigāties pa pilsētas laukumu. Šo paradumu ir redzējuši tie, kas ir bijuši Spānijā.

            Dejas sākotne ir meklējama Spānijā. Spānijas vēršu cīņas jeb corrida sākas ar procesiju pasodobles mūzikas pavadījumā, ko spēlē orķestris. Procesijas priekšgalā jāj 2 konstebli, tiem seko 3 toreadori jeb matadori ar savām komandām, kas sastāv no 2 pikadoriem un 3 banderiljo. Procesiju noslēdz mūļu dzinēji, kuru uzdevums būs nogalināto vērsi aizvilkt no arēnas. Vārds “toreadors” nozīmē “tas, kurš rīkojas ar vēršiem”. Interesanti atzīmēt, ka vēršu cīņās Portugālē atšķirībā no Spānijas vērši nogalināti netiek.

            Spānijā pasodoble kā deja tiek dejota, neatlaižot slēgto satvērienu un ar vienkāršiem soļiem virzoties uz priekšu vai atpakaļ. Tālāko attīstību pasodoble guva starpkaru periodā Francijā. Pasodobles pamatkoncepcijā tika sakausētas 2 tēmas. Pirmā, pēc izcelsmes spāniska, attēloja soļojošus cilvēkus. Piemēram, kustība Sur Place attēlo uz vietas soļojošu kareivju kolonnu, kuri gaida, kamēr ceļu šķērsos liellopu ganāmpulks. Francijā attīstījās dejas otra koncepcija - ka partneris ir toreadors, bet dāma - viņa apmetnis, kuru viņš izmanto, lai novērstu vērša uzmanību un izvairītos no viņa ragu dūrieniem. Piemēram, figūra Marche attēlo toreadora iesoļošanu arēnā. Huit franču valodā nozīmē “astoņi” - šie 8 soļi attēlo toreadoru, kurš ar apmetni, virzot to no vienas puses uz otru, kaitina vērsi, pats tai laikā soļodams uz vietas.  Tādējādi daudzas pasodobles figūras attēlo dažādas vēršu cīņas fāzes.

            Dejas figūru nosaukumi ir 3 valodās, tas norāda ceļu, kā pasodoble pilnveidojoties ir  migrējusi cauri 3 valstīm, sākot no Spānijas, tad cauri Francijai uz Angliju. Francijas periodā no  1916. līdz 1925. gadam dejas pilnveidošanā daudz darīja spāņu tautības dejotājs un deju skolotājs Salvador. Angliju ar pasodobles pamatfigūrām iepazīstināja mesjē Pierre. Viņa veikums vēl joprojām kalpo par standartizētās pasodobles figurālo bāzi. Trīsdesmitajos gados pasodoble kļuva populāra visā Eiropā un an ASV, tās ietekme ir atrodama arī sacensību tango izpildījuma  stilā.

            Pēdējos gados vērojama sporta dejotāju atgriešanās pie pirmavotiem, meklējot autentisku  un dabisku izpildījuma stilu spāņu dejas folklorā, it īpaši flamenko - spāņu čigānu dejās. Notiek meklējumi arī dejas tēla pilnveidošanā. Tagad dāma dejā var tēlot ne vien toreadora apmetni, bet arī kādu no viņa palīgiem, vai vērsi, vai pat pašu nāvi. Dāma var uzņemties arī spāņu dejotājas lomu, tad deja no vēršu cīņas pārtop par mūžīgo cīņu starp vīrišķo un sievišķo dzimumu. Tā kā pasodoble ir raksturdeja, kurā vairākums figūru ir sarežģītas un prasa plašu telpu, deja nav visai labi piemērota balles izpildījumam. Balles deju entuziasti var atrast daudzas piemērotākas - vienkāršākas figūras franču deju skolotāju repertuārā. Interesanti atradumi ir iekļauti jaunajā Pasaules deju programmā, kas radīta tieši balles dejotāju vajadzībām. Arī sacensību dejotāji franču dejotāju sacensību kompozīcijās var atrast daudz interesantu un raksturīgu pasodobles variāciju.

 

Merenge.

 

            Merenge ir Dominikas republikas nacionālā deja. Tā ir ļoti populāra visā Karaību jūras reģionā, tai skaitā Haiti un citās salās, kā arī Dienvidamerikā. Dominikā merenge ir pazīstama jau no pašiem republikas sākumiem. Dejas nosaukums, iespējams, ir radies no saldumu nosaukuma, kurus gatavoja no cukura un olas baltumiem.                            

Par dejas izcelsmi leģenda vēstī, ka dižens varonis, karalis vai generālis kauja ticis  ievainots kājā. Atgriežoties ar uzvaru, viņam par godu tikušas rīkotas svinības. Varonim esot  paticis dejot, bet šoreiz viņš neesot varējis pilnvērtīgi dejot ievainotās kājas dēļ, viņš spējis  vienīgi klibot, velkot ievainoto kāju pa zemi. Pārējie dejotāji jutuši viņam līdz un, nevēlēdamies  viņu aizvainot arī dejojot vilkuši vienu kāju pa zemi. Par leģendas prototipu varētu tikt uzskatīts  pulkvedis Alfonseka pēc Talangueras kaujas, taču īstenībā šī leģenda ir izdomājums.

Otra  merenges izcelsmes versija saista dejas rašanos ar vergiem, kas bija saķēdēti kopā un, bungu  pavadījumā cērtot cukurniedres, bija spiesti pievilkt vienu kāju. Lai kāda nebūtu dejas izcelšanās, šī kājas pievilkšana katrā otrajā solī ir raksturīga daudzām merenges figūrām.

            Visticamāk, merenge ir ieradusies Santodomingo no Havannas caur Puertoriko ka viena  no dejas “upa” figūrām. 1850. gadā merenge sāka izspiest līdz tam populāro deju “tumpa” kura  bija samerā sarežģīta. 1850-to gadu sākumā Santodomingo laikrakstos tika uzsākta kampaņa  tumpas aizstāvībai un merenges apkarošanai. Kā šādos gadījums parasts, kampaņa tikai vairoja  jaunās dejas popularitāti.                                                                  

            Sākotnēji merengi dejoja kā apļa deju, vīrieši un sievietes sadeva plaukstas dubultajā  satvērienā. Oriģinālajai merengei bija raksturīga plecu kratīšana un ātras kāju kustības. Atšķirībā no mūsdienu merenges, gurnu kustības bija neievērojamas. Tautas deja merenge ir ļoti strauja  deja.  Sākumā merenges plašākai izplatībai traucēja vulgārie dziesmu teksti. 20. gadsimta  sākumā izglītotākie merenges mūziķi organizēja plašu kampaņu, lai popularizētu deju un tās  mūziku. Tika izdarīti mēģinājumi mainīt merenges imidžu. Tas nebija viegli, jo augstākie  sabiedrības slāņi atteicās merengi pieņemt, neskatoties uz to, ka paši mūziķi bija pārtikuši, visā sabiedrībā ārkārtīgi labi ieredzēti un populāri.

            Pirmo reizi merenge tika akceptēta, kad aristokrātiska ģimene no Santjāgo pasūtīja  komponistam Luisam Alberti merenges dziesmu ar pieklājīgu tekstu, lai atzīmētu savas meitas   15. dzimšanas dienu. Dziesma “Compadre Pedro Juan” kļuva par hītu, un šodien tiek uzskatīta   par sava veida merenges himnu. Vispirms deja tika atzīta Cibao reģionā, un no tā laika to sauc   par merenges šūpuli. Merenges mūzika pēdējā laikā ir guvusi arī lielus starptautiskus panākumus, vispopulārākais no merenges izpildītājiem ir Žuans Luiss Gerra un viņa ansmblis.

            Pašā Dominikas republikā savu zelta laikmetu merenge piedzīvoja diktatora Rafaela Truhiljo valdīšanas laikā no 1930. līdz 1961. gadam. Truhiljo pats bija ar zemniecisku izcelsmi un veicināja merenges kā nacionālās kultūras izpausmes līdzekļa uzplaukumu. Tā irvienīgā deja no Dominikas republikas, kas tika ieviesta ASV, un vēlāk guva starptautisku atzinību. Ņujorkā  merenge tiek atskaņota jau kopš 1940. gada un kļuva populāra ap 1950. gadu. Musdienās merenge ir kļuvusi par Amerikas stila deju sacensību programmas sastāvdaļu.

            Merenge ir viena no visvieglākajām Latīņamerikas dejām. Balles versija ir lēnāka, tai ir nedaudz pārveidotas gurnu kustības un sāniskas auguma svārstības. Katrs solis jāizpilda ar “pumpējošu” kustību pēdās, it kā dejotājs censtos ar kājas pumpi piesūknēt automašīnas riepu. Dominikāņiem patīk, ja dejas beigās atskaņošanas temps tiek pakāpeniski paātrināts. Deja neprasa lielu platību, to var labi dejot balles apstākļos. Dejas vienkāršā uzbūve un skaidri izteiktais ritms dod dejotājiem plašas iespējas improvizēt un eksperimentējot pašiem radīt jaunas, oriģinālas figūras. Jāizsaka nožēla, ka šī skaistā, vieglā un pasaulē ļoti populārā deja gandrīz nemaz netiek mācīta deju kursos Latvijā.

 

Mambo un salsa.

 

            Mambo deja ir radusies Kubā, kur agrāk bija vairākas ievērojamas haitiešu ieceļotāju apmešanās vietas. Haiti salā par “mambo” sauc vudū kulta priesterienes. Kaut arī viens no viņu pienākumiem ir organizēt tautas publiskās izklaides, un viņas ir saistītas ar vudū mūziku un rituālajām dejām, tomēr vienas atsevišķas dejas ar nosaukumu “mambo” Haiti nav. Tā kā Kubas iedzīvotaju vidū mambo rašanās laikā bija samērā liela haitiešu kopiena, pilnībā noliegt vudū ietekmi uz dejas veidošanos tomēr nevar. Āfrikāņu valodā “mambo” nozīmē “kora dziesmas” vai “balsis”. Kongojiešu valodā mambo nozīmē šūpļa dziesmas vai svētās dziesmas. 

Ap 1930. gadu Amerikā Latīņu deju orķestri bija stipri komercializējušies, to spēlētā mūzika bija zaudējusi aktualitāti un pievilcību publikas acīs. Uz skatuves uznāca jaunas grupas, kas spēleja svaigā un neviltotā manierē, un par tām ieinteresējās džeza pasaule. Abas mūzikas sfēras varēja viena otrai daudz ko piedāvāt. Mambo kā mūzikas stils radās, džezam ietekmējot Kubas tautas mūziku. Mambo pamatā tika likta rumbas melodija, tā ieguva oriģinālu formu, pateicoties pievienotajiem džeza ritmiskajiem elementiem un frāzējumam. Jaunā mūzika, savukārt radīja sensacionālu deju. 1938. gadā Orestes Lopez sacerēja dziesmu ar nosaukumu “Mambo”. Mambo deja tiek piedēvēta Peresam Prado, kurš to ieviesa “La Tropicana” naktsklubā Havannā 1943. gadā. Mambo mūziku var aprakstīt kā ātru rumbu ar akcentiem uz 2. un 4. taktssitiena. Viens no tā laika žurnāliem nosauca mambo par “rumbu ar džiterbagu”. Citu grupu vadītāji, kā Tito Rodriquez, Tito Puente un Xavier Cugat katrs veidoja savu individuālo stilu.

            ASV mambo kā deja pirmo reizi parādījās Ņujorkas Park Plaza deju zālē, kas bija Hārlemas melnādaino deju entuziastu iecienītākā vieta. Drīz vien šeit ieradās baltie deju skolotāji no deju studijām, lai redzetu jauno deju, sākumā aiz tīras ziņkārības, bet vēlāk - jaunās dejas komerciālo iespēju dēļ. Mambo deva izdevību no jauna iekarot bijušo rumbas studentu iztēli, tai pašā laikā iegūstot arī daudzus tūkstošus jaunu skolnieku. Dejas ritms, bija sarežģīts, jo dejot bija jāsāk uz 2. taktssitiena. Daudzas deju studijas to vienkāršoja, uzsākot pamatsoli uz 1. sitiena.  Oriģinālā mambo deja bija ļoti akrobātiska, un to nācās vienkāršot, lai tā kļūtu pieejama vienkāršajai publikai Ņujorkas un Maiami naktsklubos, kūrortu viesnīcās un deju studijās.  Rezultāts bija mākslinieciski un komerciāli panākumi. Laimīgos mambo dejotajus iesauca par  “Mambonicks”, jeb mambo maniakiem.

            Anglijā, kur rumbu un mambo dejoja ar vienādiem soļiem, mambo netika uzskatīts par jaunu deju. Pēc angļu domām, mambo bija tikai rumbas jauns, ātrāks variants. Amerikā, kur galvenokārt tika izmantoti kvadrātrumbas soļi, dejotāji un deju skolotāji mambo uzskatīja par pilnīgi jaunu deju.

            Mambo trakums neturpinājās ilgi. Deju skolotāji ir vienis prātis, ka mambo ir viena no grūtākajām dejām. Mambo ir nozīmīga ar to, ka tā noveda pie ča-ča-ča rašanās. Populāras mambo dziesmas ir “Mambo Italiano”, “Papa Loves Mambo”, “Mambo #5”, un citas. Orķestris “Mambo Kings” vairāku gadu garumā ir bijis viens no labākajiem.

            Mūsdienās dejas popularitāte atjaunojās, pateicoties tam, ka tika uzņemtas vairākas  kinofilmas, kuru centrā bija mambo, un arī Edijam Torresam. Edijs ir Ņujorkas deju  profesionālis un mambo fanātiķis, kurš ir uzsācis cīņu, lai mambo atkal kļūtu valdnieks deju  zālēs. Torress nepārtraukti spodrina savu reputāciju kā vadošais mambo dejotājs, skolotājs un horeogrāfs, viņš ir guvis iesauku “mambo karalis”. Viņš vēlas deju zālēs iedzīvināt autentisko mambo stilu, kas kopš 1990. gada pasaulē ir pazīstams ar nosaukumu salsa. Vērojot notikumu gaitu, šķiet, ka atgūt mambo bijušo slavu būs izdevies.

            1959. gadā revolucionārais karaspēks Fidela Kastro vadībā ieņēma Havannu. Kubas vēsturē sākās sociālisma ēra. Daļa Kubas dziedoņu un muzikantu palika dzimtenē, daļa pārcēlās uz Savienotajām Valstīm. Šeit risinājās dejas un mūzikas tālākā attīstība. Spāņu valodā runājošo Vidusamerikas zemju kultūra ir bagāta ar etniskajām tradīcijām, svinībām, festivāliem un ēdieniem. Katram no reģioniem ir vismaz viena sava deja, un vienlaikus tās ir savstarpēji saistītas un līdzīgas, pateicoties āfrikāniskajām saknēm un kopīgajai spāņu valodai. Kubieši, puertorikāņi, kolumbieši, meksikāņi, dominikāņi, ekvadorieši un venecuēlieši - visi deva savu ieguldījumu jaunas mūzikas un dejas tapšanā.

            ASV, galvenokārt Ņujorkā, Karaību jūras baseina valstu mūzika cieši savijās ar citām populārās mūzikas formām. Mūzika ieguva jaunu skanējumu, pateicoties daudzveidīgākam mūzikas instrumentu pielietojumam. Mambo dejas soļi sāka sajaukties ar citām dejas formām - dažādām balles dejām, svingu, hāstlu, kantrī, klasisko baletu, džeza deju un stepu, piedodot dejai jaunu dimensiju.

            1962. gadā ar dziesmas “Love Me Do” izpildījumu sākās Bītlu ēra popularajā mūzikā. Tas, kas bija moderns pirms Bītliem, pēc viņu parādīšanās atvirzījās otrajā plānā. Latīņamerikas mūzikā sākās pagrimums. Septiņdesmitajos gados skaņu ierakstu firmas aktīvi sāka meklēt jaunus Latīņu mūzikas izpildītājus un jaunu repertuāru. Tāda mūzika atradās, tā bija tieši salsa.

            Nosaukumu “Salsa” izvēlējās Izzy Sanabria, kurš tai laikā strādaja ierakstu kompānijā Fania Records. Izzy saprata, ka ir nobriedusi nepieciešamība visus Karaību reģiona ritmus savākt zem viena muzikāla jumta, lai mazinātu sajukumu, rosinātu publikas iztēli un padarītu šī mūzikas stila mārketingu vienkāršāku. Viņš izvēlējās šo vārdu ne bez iemesla, tas valodā jau eksistēja kā mūzikas metafora. Tulkojumā “mērce” šis vārds daudz zaudē no savas daudznozīmības. Mērce - tas ir daudzu komponentu sajaukums, ir daudz dažādu mērču, un katra atšķiras no citām ar konsistenci un garšu. Mērce ir katra pavāra lepnums, katrs pavārs grib, lai viņa firmas mērce būtu unikāla un neaizmirstama. Izzy ideja nostrādāja un, pateicoties tai, Latīņamerikas mūzika piedzīvoja atdzimšanu.

            Plašāku atzīšanu salsa kā deja piedzīvoja 1975. gadā, kad uz ekrāniem iznāca kinofilma “Salsa” Pakāpeniski beidzās ASV salsas monopols, un jaunās mūzikas centrs pārvietojās uz Puertoriko nn Kolumbiju. Salsa tika pieņemta arī Dominikas republikā un Meksikā. Šodien salsa turpina plūkt popularitātes laurus, pievienojot sev elementus no disko un popmūzikas, šajā sakarā jāpiemin tādi izpildītāju vārdi kā Rikijs Mārtins, Dženifera Lopeza un Lou Bega.

            Salsa kā deja ir kausējamais katls, kurā visdažādākās moderno deju kustības tiek sakausētas ar daudzveidīgajiem etnisko afro-karaību deju elementiem. Tajā varam atrast son un cumbia ietekmi, dažkārt arī guaracha un merenges fragmentus. lesācēju līmenī salsa ir ļoti līdzīga mambo. Tā kā salsa ir radusies kā ielas deja un tās figūras nav standartizētas, tai nav īpaši stingras figurālās uzbūves. Salsai ir daudz griezienu, kas atšķiras no mambo, ir daudz figūru, kas  dejojamas solo, ir arī interesanti individuālie triku soļi jeb “Shines”, kurus izpildot, katrs dejotājs var “paspīdēt” ar savu individuālo meistarību.

 

Ča-ča-ča.

 

            1950.- to gadu sākumā mambo atradās popularitātes virsotnē, tomēr daudzi dejotāji bija  neapmierināti ar pārāk straujo dejas tempu. Jau 1951. gadā mesjē Pjērs, viesojoties Kubā,  konstatēja, ka daži orķestri muzikāla efekta dēļ pievieno rumbas ritmam papildu sitienus, un  dejotāji reaģē uz tiem ar papildu gurnu kustībām. Šo ideju viņš paņēma līdz uz Eiropu. 1953.  gadā Kubas orķestris America sāka regulāri spēlēt vecu veco danzon ar jaunu, pārveidotu ritmu.  Jaunās ritma versijas autors bija šī orķestra vijolnieks Enrike Žorins (Enrique Jorrin). Tika  ierakstīta viņa dziesma “La Engadanora”.

            Tas bija ļoti lēns mambo, un dejojot to, kubiešu dejotāji lēnajā solī sāka lietot nelielu  trīskārtīgu gurnu kustību. Pakāpeniski šīs 3 gurnu kustības pārvērtās par 3 šasē soļiem, un bija dzimusi jauna deja. Enrike Žorins to nosauca par ča-ča-ča jo līdzīga ritmiska skaņa bija dzirdama, dejotāju kurpēm šasē laikā slīdot pa grīdu. Šai skaņai jauns nosaukums nebija jāizdomā, jo tāds jau bija. Tika izmantots jau izsenais zināms ritma instrumenta nosaukums. Karaību jūras salās ir augs, kas veido sēklu pogaļas, kuras arī sauc cha-cha vai tcha-tcha. Tās lieto, lai izgatavotu sitamos instrumentus - grabuļus, kums arī sauc cha-cha. Haiti salā šis grabulis kalpo kā tautas instrumentu orķestra vadošais ritma instruments - metronoms.

Dejas galīgā atdalīšanās no mambo notika 1950.-to gadu vidū. Ča-ča-ča pamazām tika ieviests Amerikā, raksturīgie kubiešu instrumenti tika aizvietoti ar lielo orķestru tipiskajiem instrumentiem - trompetēm, tromboniem un saksofoniem. Tomēr lielie orķestri ne visur bija pieejami, jo tie bija dārgi, tāpēc bieži tika izmantotas arī vietējās Latīņu grupas. Reiz mazas, nepazīstamas grupas līderis dziedāja dziesmu, kuras tekstā daudzas reizes atkārtojās vārds “ča-ča-ča”. Šī dziesma kļuva pazīstama kā “ča-ča-ča dziesma” un kļuva ļoti populāra gan mūziķu, gan dejotāju vidū. Kā zināms, dejas popularitāte vienmēr ir saistīta ar mūzikas popularitāti. Drīz vien popularitātes ziņā jaunā deja ča-ča-ča pārspēja mambo, un viens no iemesliem bija fakts, ka to apgūt bija vieglāk. 1959. gadā deju studijas ziņoja, ka ča-ča-ča ir vispopulārākā deja.

            Ča-ča-ča dejai, kā izrādījās, bija tāds pats ritms kā 8 skaitļu Lindijam. Šo sakritību pirmais ievēroja un izmantoja jaunais, uzņēmīgais deju skolotājs Arturs Merejs. Pie sliekšņa bija jauns deju trakums, un jaunā deja bija kaut kas vidējs starp lindiju un mambo. Redzot zelta izdevību, viņš nedaudz izmainīja Lindija dejas ritmu un sāka, pēc analoģijas ar mambo, Lindija figūru pirmo soli dejot uz 2. taktssitiena. Pēc tam viņš devās uz Kubu un no Kubas varas iestādēm dabūja oficiālu atzīšanas vēstuli, kas atzina faktu, ka ča-ča-ča ir Latīņu deja no Kubas. Cits deju skolotājs, kurš 1952. -53. gadā izdeva dejas figūru aprakstus, šo atzīšanas vēstuli bija ietvēris savā grāmatā.

            Dejas standartizēto figūru saraksts tika izveidots Londonā, tāpēc lielākās daļas figūru nosaukumi ir angļu valodā, kaut gan saraksts tika veidots uz mesjē Pjēra un miss Lavelles Kubā atrasto autentisko figūru bāzes. Dejas pilnais nosaukums ir ča-ča-ča, un nav īsti saprotami motīvi, uz kuriem balstoties, IDSF saīsināja to uz ča-ča. Ča-ča-ča mūsdienās ir pasaulē ļoti populāra sarīkojumu deja, jo to var ļoti labi dejot pie populārās disko mūzikas. Ča-ča-ča ir universāla deja, kas piemērota gan balles dejotājiem, gan sportistiem, to var dejot gan lielās, gan mazās deju zālēs. Daudz vienkāršu un interesantu figūru, kas atšķiras no standartizētajām  starptautiskā stila figūrām, var atrast Amerikas stila dejotāju repertuārā.

 

Bosa nova.

 

            Bosa novas mūzika radās Riodežaneiro kafejnīcās ap 1958. gadu. Dejas nosaukums tulkojumā nozīmē “jaunais sitiens”. Pirmo bosa novas melodiju “A Felicidade” kopīgi radīja  mūziķi un komponisti Joao Gilberto, Antonio Karlos Jobim un Luiz Bonfa. Brazīlijā dzimušais  “Audio Fidelity” ierakstu kompānijas prezidents Sidnejs Frejs ar jauno mūzikas stilu  iepazīstināja Ameriku. Bosa nova bija attiecīgās desmitgades nozīmīgākais mūzikas stils.

Bosa novas mūzika ir sambas mūzika, kas sarakstīta džeza stilā. Tās ritms ir sarežģīts un  daudziem bundziniekiem to apgūt ir grūti. Bosa novas popularizēšanā liela loma bija tādām  dziesmām kā “Ipanemas meitene” un “Vainojiet bosa novu”. Pasaule ar bosa novas mūziku tika iepazīstināta 1959. gadā franču - itāļu kopražojuma filmā “Melnais Orfejs”, kas ieguva Kannu  kinofestivāla galveno balvu un Amerikas Kinoakadēmijas balvu kā labākā ārzemju filma.

            Deja bosa nova radās 1960. gadā un ieguva vidēju popularitāti jau 1962. gadā. Dejas  pamatritms ir LAA, soļi ir līdzīgi sambas soļiem, tikai salīdzinot ar sambu tā ir vieglāka, jo nav  sinkopēto soļu. Dejas pirmais horeogrāfs ir Joe Lanza. Diemžēl deja neguva tik lielu popularitāti  kā mūzika. Nav saprotams kāpēc tā, jo deja ir viegla, tai ir daudz interesantu figūru. Mūsdienās  tā galvenokārt tiek dejota vairākos variantos kā viesību deja ar fiksētu horeogrāfiju.  Astoņdesmitajos gados bosa novas mūzika atkal kļuva populāra, pateicoties popdžeza  dziedātajiem Matt Bianco un Sade.

 

Lambada.

 

            Lambada mūsdienās ir viena no jutekliskākajām sarīkojumu dejām. Tā ir radusies mazajos Brazīlijas bāros un kafejnīcās, kuras saucas “lambaterias”. Te apmeklētāji mēdza dejot, cieši savijušies kopā. Dominē uzskats, ka lambada veidojusies no tādām dejām kā Maraijo karimbo un dominikāņu merenge, ietekmējoties arī no sambas un ziemeļu Brazīlijas forro. Dejas nosaukums nāk no Brazīlijas ziemeļu dialekta, tā nozīme ir “saskarties”. Lambada sākotnēji kļuva populāra Paras reģionā Brazīlijas ziemeļos, turpmākā dejas attīstība risinājās valsts austrumu piekrastē, Porto Seguro. Dejotāji to mēdza izpildīt saliektos ceļos un uz pirkstgaliem, dejojot maksimāli tuvu viens otram. Brazīlijas dienvidu reģionu iedzīvotājiem šī deja nepatika.

            Sākotnējā formā Brazīlijā lambada bija populāra īsu laiku - ap 1987. gadu. 1989. gadā, kad franču mūziķu, dziedātāju un dejotāju grupa “Kaoma” prezentēja jauno mūziku un deju, Parīzē lambada kļuva par vispasaules hītu. Ilgu laiku pasaulē nedalīti bija valdījušas disko dejas. Daudzās zemēs lambada bija tā deja, kas dejotājus pēc ilgiem gadiem no jauna nostādīja satvērienā ar partneri. Vispasaules popularitāte palīdzēja lambadai kļūt par iemīļotu deju arī savā dzimtenē - Brazīlijā. Lambadas mūzikai pievērsās tādi populāri dziedātaji kā Fafa do Belem, Beto Barbosa, Daniela Mercury un Avatar. Lambadas mūzikai nedaudz pārveidojās ritms, tajā ieplūda arābu un turku melodijas.                                                          

Lambadu dejo ar visu augumu, krūšu kurvis virzās gurnu kustībai pretējā virzienā. Dejotāji, it īpaši dāmas, dejo uz pirkstgaliem. Dejotāju pāris dejo tik cieši kopā, it kā būtu  pielīmēti viens pie otra. Dāmām ir iespēja izdaiļot deju ar galvas kustībām. Jāatzīst, ka lambada ir grūta deja, un tās izpildījums izskatās skaisti tikai labi trenētiem dejotājiem. Grūtības rada tās straujais temps un krūšu kurvja kustību apguve.

 

Bačāta

 

 Bačāta ir mūzikas un dejas forma, kas radusies Dominikas republikas lauku rajonos. Bačāta kļuva starptautiski pazīstama, sākot ar 2003 gadu. Sākotnēji tā tika uzskatīta par salsas paveidu un tika popularizēta salsas kongresos Bačāta ir izaugusi un joprojām cieši saistīta ar bolero, to ir ietekmējusi arī merenge, vēl viena deja, kas radusies Dominikas republikā. Bačātas mūziku ir ietekmējuši daudzi Latīņamerikas ģitāras spēles stili no Kubas, Puertoriko, Meksikas un Kolumbijas. Bačātas mūzika kā atsevišķs mūzikas stils pastāv kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem. Bačātas dziesmu tēmas parasti ir romantiskas, ļoti bieži tās stāsta par mīlas salauztu sirdi. Starptautisku atzīšanu bāčātas mūzika ieguva 1992. gadā, kad Žuans Luis Gerra ieguva Grammy balvu par savu albumu “Bachata Rose”. Bačatas mūzika ir ļoti labi piemērota dejošanai. Pēdējā gadu desmitā Dominikas televīzija ir rīkojusi daudzas sacensības un konkursus bačātas dejas izpildījumā. Dominikas mūziķu grupa Aventura ir starptautiski visplašāk pazīstamā bāčātas mūziķu grupa. Šīs grupas singls “Obsession” ilgu laiku dominēja latīnu mūzikas radio aptaujās kā ASV, tā arī Puertoriko un Dominikas republikā.

Oriģinālā bačātas dejas koncepcija balstās uz vienkāršību, jutekliskumu, seksualitāti, mīlestību, sirdssāpēm, Bačāta tiek dejota mājas viesībās, dārza ballītēs, publiskajos namos un bāros.

Līdzīgi salsai, bačātas dejas populāritāte strauji pieaug ne tikai ASV, bet visā pasaulē. Bačatas izpildījuma stils atrodas vētrainā attīstības procesā, kur netrūkst nedz tieksmes pašapliecināties, nedz tieksmes labi nopelnīt, nedz vēlmes noliegt tradīcijas, nedz vēlmes aizstāvēt tradicionālo deju pret dažādām inovācijām.

 

Ziemeļamerikas svinga un disko deju vēsture.

 Lindijs un džiterbags.

 

               Svinga deju radītāji bija melnādainie amerikāņi. Pirmā zināmā svinga deja 1913. gadā bija ,,Teksasas Tommijs” . 1919. gadā, kad modē nāca čarlstons, “Teksasas Tommiju” jau sauca pa jaunam - ,,Break-a-way”. Lindijs radās, šīm abām dejām - čarlstonam un breikavejam sajaucoties. Jaunā deja faktiski bija čarlstons, ko izpildīja nevis solo, bet satvērienā ar partneri, un kurā bija iepīti arī citu deju fragmenti. Deja sākumā attīstījās galvenokārt Savojas deju zālē Ņujorkas Hārlemā, kur pulcējās labākie dejotāji un mūziķi, un spēlēts tika svinga džezs. Savojas deju zāle tika atvērta 1926. gada 26. martā, tā stiepās vesela kvartāla garumā.

            Jaunā deja tika nosaukta slavenā pilota Čarlza Augusta Lindberga vārdā, kurš 1927. gada 20. maijā 33 stundu ilgā lidojumā pirmo reizi pārlidoja Atlantijas okeānu un piezemējās Francijā. Par dejas nosaukuma autoru tiek uzskatīts slavenais dejotājs Džordžs Snoudens “Īsais”. 1927. gadā laikraksta reportieris, kurš šo deju nekad nebija redzējis, deju starplaikā piegāja pie Džordža Snoudena un jautāja, kas tā ir par deju, ko viņš tikko dejoja. Drusku padomājis, Snoudens atbildēja: ,,Lindija lēciens”! ... Mēs lidojam, tāpat, kā to izdarīja Lindijs." Reportieris savā laikrakstā rakstīja par jauno deju, un tā to arī nosauca - ,,Lindija lēciens"- Lindy hop.

            Tā bija pirmā melnādaino pāru svinga deja, ko redzēja Amerikas baltie cilvēki, un tā viņiem iepatikās. Daudzi baltie dejotāji devās uz Savojas deju zāli, lai klātienē redzētu afro-amerikāņu dejotājus izpildām jauno deju. Daudzi no šiem dejotājiem pelnīja dienišķo maizi, mācot to baltajiem interesentiem. Starp dejotājiem sākās sacensība, lai iegūtu vairāk skolnieku.Tika izgudrotas arvien neprātīgākas un akrobātiskākas figūras, dejotāji pie savām mugurām sprauda afišas ar tālruņa numuriem un deju studiju adresēm. Katrs no deju pāriem centās radīt savu, īpatnēju dejas stilu. Tas dabiski noveda pie dejas stilu dažādošanās. Reģionālo stilu atšķirības veicināja lielie attālumi starp pilsētām. Cilvēki mācījās no tiem paraugiem, kas bija pieejami uz vietas. Nebija video, kas ļautu paskatīties, kā cilvēki dejo citur. Svinga dejas stils, ko pazīstam ar nosaukumu “Balboa” bija lindijs, izpildīts visātrākajā iespējamā ritmā. Sentluisas šags nozīmēja dejošanu vairāk uz vietas, bez griezieniem. Karolīnas šags fokusējās uz negaidītām soļu improvizācijām, ko izpildīja partneris.

            Ap 1936. gadu dejas variants, kuram bija raksturīga šūpošanās un 6 sitienu figūras, tika nosaukts par džiterbagu. Tas notika pēc tam, kad Cad Calloway bija nācis klajā ar sava orķestra jauno dziesmu “Jitterbug" Džeza žargonā šis vārds nozīmēja cilvēku, kurš ir seksuāli aktīvs attiecībā pret citas rases pārstāvjiem. “Jitter” tiešais tulkojums nozīmē - nervozēt. Sākotnēji šis vārds kalpoja kā jumta vārds, ietverot sevī visus svinga deju stilus. Termins “Lindija lēciens” tika gandrīz aizmirsts. Džiterbags iekaroja jauno cilvēku iztēli it visur. Tā bija deja ar daudzām akrobātiskām figūrām un to bija grūti dejot ballē. Tas bija laiks, kad Bennijs Gudmens kļuva par svinga mūzikas karali. Džiterbaga bums turpinājās līdz kara beigām, kad deju zāles tika apliktas ar federālo nodokli un līdz ar to lielie deju orķestri tika izspiesti no biznesa. Dejotāji pārvietojās no lielajām deju zālēm uz blūza klubiem, kuru mazās deju zāles prasīja mainīt dejošanas stilu.

                                   

Rietumkrasta svings.

 

            Savojas deju zālē populārais dejotajs Dīns Kolinss attīstīja līdzenāku un lēnāku svinga dejas stilu. Trīsdesmitajos gados Kolinss pārcēlās uz Losandželosu un sāka tur ieviest jauno svinga stilu. Kalifornijā pirms viņa dejoja savādāk. Jaunais stils visiem ļoti patika, un drīz vien visa Kalifornija dejoja pa jaunam. Jaunais svinga izpildījuma stils tika nosaukts par Rietumkrasta vai Kalifornijas svingu. Dīns Kolinss sasniedza savu mērķi un sāka filmēties Holivudā.

            Rietumkrasta svingā katrs pāris dejo it kā 3 reiz 6 pēdas lielā taisnstūra laukumā, tā  saucamajā ,,spraugā” un dāmām ir liela iespēja improvizēt sinkopētos ritmos. Stāsta, ka šis paradums dejot “spraugā” radies saistībā ar kino industriju ar mērķi panākt, lai dejotāji vienmēr atrastos profilā, nevis ar mugurām pret kinokameru.

            Otrs skaidrojuma variants ir sekojošs: tā kā Losandželosā ir mazi naktsklubi, dejotājiem bija jāsaspiežas ciešāk, lai viens pāris netraucētu otram. Ar laiku šāds spraugas veida izpildījums kļuva par normu.

Lindijam parasto dāmas “slēdža” kustību figūru 1. un 2. solī nomainīja 2 vienkārši soļi uz priekšu. Katras figūras beigās dejotāji ieviesa tā saukto ,,enkura soli”. Rietumkrasta svinga dejotāji vairs nelietoja agrākajā Lindijā sastopamās čarlstona kustības. Akrobātiskās figūras tika izpildītas tikai sacensībās un demonstrējumos. Dejas “tīrības” aizstāvji uzskata, ka Rietumkrasta svingam neder arī svārsta solis, tas esot piederīgs tikai Austrumkrasta svingam.

            Savienotajās Valstīs tajā laikā attīstījās arī Latīņamerikas dejas. Dejotāji mācījās Latīņu dejām raksturīgās kustības un dažkārt ietvēra tās arī Rietumkrasta svingā. Dažreiz svings tika dejots pie lēnākas Latīņu mūzikas, līdz ar to dejā parādījās Latīņu auguma kustības un pēdu darbība. 2. Pasaules kara laikā daudzi svinga klubi kļuva tukšāki, jo vīrieši atradās frontē, toties Latīņu deju klubi zēla un plauka. Tā kā jaunās Latīņu dejas ča-ča-ča ritms bija vienāds ar svinga figūras ,,Whip” ritmu, daudziem svinga dejotajiem patika dejot svingu pie ča-ča-ča mūzikas.

            1951. gadā Artura Mereja deju skolas skolotaja Laure Haile publicēja savu 10 gadu laikā veidoto Rietumkrasta svinga figūru sarakstu. Šīs figūras bez sevišķi lielām izmaiņām tiek A. Mereja deju ķēdes skolās mācītas vēl šodien. Deja saucās ,,Rietumu svings” līdz 1959 gadam, kad tai tika piešķirts tagadējais nosaukums ,,Rietumkrasta svings”. 1989. gadā Rietumkrasta svings tika izvēlēts par Kaliformjas pavalsts deju.

Mūsdienās Rietumkrasta svings turpina attīstīties. Dejotāju apģērbiem ir tendence kļūt modernākiem. Dejai ir vairāk nekā 5000 aprakstītu flgūru, to skaits turpina pieaugt. Dejai šodien ir 2 galvenie stili - klasiskais un mūsdienu. Mūsdienās abi partneri dejo staltāk, tiek izmantota lēnāka mūzika, kas dod dejotājiem iespēju izpildīt interesantus pēdu darbības variantus, tā sauktās “sinkopas”. Tā piemēram, pamatkustības ritms 12 3&4 5&6 tiek pārveidots par &12 3&4 5&6 vai 12 &34 5&6, utt. Piemēram, ja partneris prot tikai pamatkustību – cukura atgrūdienu, tad dāma var patstāvīgi improvizēt, un dejot šo figūru 10 dažādos variantos.

Deja vairs nav atkarīga no kāda viena konkrēta mūzikas stila, to var dejot pie jebkuras 4/4 taktsmēra mūzikas. Mūzikas stils mainās atkarībā no tā, kas patīk katram konkrētajam dīdžejam. Dažiem patīk “ritms un blūzs”, citiem mūsdienu roks, citiem savukārt 40., 50. vai 60. gadu retro mūzika. Paši dejotāji nevēlas, lai viņu iecienītais Rietumkrasta svings tiktu pieskaitīts sporta dejām. Viņi vēlas, lai dejas attīstība neapstātos līdz ar figūru standartizāciju un dejas kanonu ieviešanu, lai tiktu saglabāta esošā stilu un tehniku daudzveidība.. Kā sacensību deja, Rietumkrasta svings prasa augstu attīstītu dejošanas tehniku, vidēja līmeņa dejotājiem tā nav īpaši draudzīga deja.

                                  

Austrumkrasta svings.

 

            Profesionālo deju skolotāju asociāciju sākotnējā reakcija uz lindija parādīšanos bija krasi noliedzoša. Savā laikā deju asociācijas tika izveidotas, lai uzlabotu stāvokli sarīkojumu deju laukā. Ja deju skolotājs nebija asociācijas biedrs, viņš reklāmā nedrīkstēja izmantot asociācijas logo, bet ja bija, tad viņš nedrīkstēja mācīt tās dejas, kas nebija iekļautas asociācijas programmā. 1936. gadā Filips Nutls, Amerikas deju skolotāju biedrības presidents, paredzēja, ka jaunā deju mode neturpināšoties ilgāk par 1 sezonu. 1938. gadā Donalds Grants, Deju skolotaju biznesa asociācijas presidents, teica, ka svinga mūzika esot deģenerējusies džeza forma, un svinga pielūdzēji esot nelaimīgie ekonomiskās nestabilitātes upuri. Tamlīdzīgs domāšanas veids un atteikšanās iekļaut lindiju, vēlāk džiterbagu asociāciju programmās lielā mērā bija ar rasistisku zemtekstu. Tikai 1942. gadā Ņujorkas deju skolotāju biedrība saprata, ka viņi zaudē konkurencē ar neatkarīgajām deju studijām un nolēma, ka džiterbagu ilgāk nedrīkst ignorēt un tā figūras jāvienkāršo, lai tās būtu piemērotākas deju zālēm.

            Viņu veiktās dejas ,,uzlabošanas” rezultāts bija Austrumkrasta svings. No džiterbaga tika izņemtas grūtākās figūras, kas sastāvēja no 8 sitieniem, atstājot gandnz tikai 6 sitienu figūras. Ja šodien Lindijā tikai 35% no figūrām sastāv no 6 sitieniem, tad Austrumkrasta svingā tādu ir 90% no figūru kopskaita. Deja tika pielāgota fokstrotam, lai dejotāji varētu dejas laikā pēc vēlēšanās pāriet no vienas dejas uz otru. Jaunajā variantā deja savā būtībā, salīdzinot ar pirmatnējo variantu, bija stipri apcirpta un ierobežota. Deju skolotāju asociācijas tomēr nevēlējās jaunajam variantam dot jaunu nosaukumu, zinot, ka publika grib iemācīties lindiju vai džiterbagu, bet jaunā, naivā paaudze, kas mācīsies to pirmo reizi, nekādu atšķirību nespēs saskatīt. Šīm asociācijām bija filiāles visā pasaulē, un tāpēc Eiropā un visur citur par īsto džiterbagu uzskatīja šo mākslīgi izveidoto versiju, un pat nenojauta, ka Amerikā dejo arī citas versijas - Rietumkrasta svingu, Karolīnas šagu, Hjūstonas pušu, Dalasas vipu un citas. Atšķinbā no Rietumkrasta svinga, Austrumkrasta svingu dejoja galvenokārt lielo orķestru pavadījumā.

        Nosaukums ,,Austrumkrasta svings” parādījās apritē tikai laikā no l975. līdz 1980. gadam - pēc tam, kad Kalifornijas variants tika nosaukts par Rietumkrasta svingu. Austrumkrasta svings ir pazīstams ar savu svārsta soli, Dejai ir savas pozitīvās puses. To ir ļoti viegli iemācīties, tas ir izdarāms nedaudzu stundu laikā. Tas iemāca gan svinga deju vienkāršo, gan divkāršo un trīskāršo pamatritmu. Tas ir viegli apgūstams ievads svinga dejās, tomēr tam pietrūkst kaut kā būtiska - dejas dvēseles.

 

Rokenrols

 

            Piecdesmito gadu vidū modē nāca rokenrola mūzika. Divu ceturtdaļu lindija taktsmēru  izspieda 4/4 taktsmērs. Vārds ,,rokenrols” ir melnādaino izteiciens ar seksuālu blakus nozīmi.  1954. gadā Bils Heilijs un viņa ,,Komētas” ierakstīja dziesmu ,,Shake, Rattle and Roll”, 1955.  gadā - ,,Rock Around the Clock”. Uz skatuves parādījās Elviss Preslijs un citi rokenrola  dziedātāji.

            Deju skolotāju asociācijas mēģināja savu Austrumkrasta svinga versiju pārdot vēlreiz, tikai ar jaunu nosaukumu - rokenrola deja. Šis veiklais mārketinga gājiens palīdzēja jaunajam variantam izplatīties, jo tika uzskatāmi parādīts, ka šo deju var dejot arī pie cita veida mūzikas, ne tikai lielo orķestru pavadījumā. Deju grāmatas aprakstīja jaunās dejas figūras, taču patiesībā tas bija svings. Amerikā pie rokenrola mūzikas tika dejots arī Rietumkrasta svings un citi džiterbaga paveidi. Tā kā termins ,,rokenrols” tika izgudrots Amerikā tieši šajā laikā, ir dīvaini, ka amerikāņi šo vārdu lieto, lai apzīmētu jebkura veida rokmūziku. Šodien Amerikā un Anglijā ar nosaukumu ,,rokenrols” saprot svinga deju brīvi izvēlētā stilā, arī bez izspērieniem.

            Lielākajā daļā Eiropas, tai skaitā Latvijā, ar rokenrolu saprot akrobātisku sacensību deju, kur divkāršā Austrumkrasta svinga pieskāriena un pat atmuguriskā svārsta soļi ir aizvietoti ar kāju izspērieniem. Rokenrolu dejo ar taisnām kājām , tā ir vieglāk izpildīt kāju izspērienus. Dejotāju stāja ir stalta, kustības jāizpilda ar stipru šūpošanos augšup un lejup. Dāmas izspērienus izpilda taisni uz priekšu, bet vīrieši - nedaudz uz sāniem, lai neiespertu dāmai.

Akrobātiskais rokenrols kā sporta veids ir loti populārs Vācijā, kur arī notika rokenrola figūru standartizācija. Vācu versiju daudzi dejotāji sauc par starptautisko rokenrolu. Dejotāji izpilda daudz akrobātisku figūru, tai skaitā kūleņus, salto un lēcienus pāri partnerim. Sportiskajā rokenrolā partneriem jāatrodas vienam no otra pēc iespējas tālāk, lai dāma varētu izspert kāju horizontāli, neradot neērtības partnerim.

            Pasaules rokenrola konfederācija vēlas panākt rokenrola iekļaušanu Olimpiskajās spēlēs.

 

Bugi-vugi.

 

            Bugi-vugi īstenībā ir klavieru mūzikas stila nosaukums, kurā noteikti klavieru taustiņi tika uzsisti divreiz. Izteiciens ,,let`s boogie” nozīmē - kļūsim atbrīvotāki. Saka, ka bugi – vugi dejas stils esot radies 1938. gadā no Cab Calloway dziesmas ,,A Lesson In Jive”, pie kuras savu šovu esot dejojuši dejotāju grupa ,,Whitey's Lindy Hoppers” Pie bugi-vugi mūzikas Amerikā tika dejots gan džiterbags, gan rietumkrasta svings.

            Bugi-vugi kā atsevišķa deja ir pazīstama Eiropā. Deja tika importēta kara laikā un tūlīt pēc kara. Dejotāju auguma pozīcija, partneres vadīšana un ritma izjūta tika piemērota Eiropas deju tradīcijām. Bugi-vugi nav tas pats, kas lindijs, svarīga loma tajā ir pēdas uzsitienam pa grīdu, kas tiek izdarīts uz 1. vai 3. taktssitiena. Tādējādi arī bugi-vugi pamatā ir dubultais Austrumkrasta svings. Atšķirībā no rokenrola bugi-vugi dejotāji dod priekšroku ieliektiem ceļiem. Lielākā problēma ir tā, ka dejas evolūcija dažādās Eiropas valstīs ir risinajusies atšķirīgi, ļoti labi ir redzams, kā dejas raksturu ietekmējušas dejotaju nacionālās īpatnības. Pasaules rokenrola konfederācija ir ieguvusi tiesības no Starptautiskās deju organizācijas rīkot arī bugi-vugi sacensības, taču sacensību rīkošanu loti apgrūtina pastāvošā bugi-vugi stilu daudzveidība, kas traucē izveidot vispārpieņemamus vērtēšanas kritēijus.

       Interese par bugi-vugi noplaka sešdesmitajos gados - bītlomānijas kulminācijas laikā un tam sekojošajā 70.-to gadu disko mūzikas vilnī. Astoņdesmitajos gados pasaulē no jauna uzplaiksnī interese par retro deju stiliem. 1988. gadā divi Kalifornijas dejotāji uzmeklē vienu no bijušajiem ,,Whitey's Lindy Hoppers” solistiem Frenkiju Meningu, kurš, visu aizmirsts, strādāja pastā. Nākamajā gadā viņš tiek uzaicināts par konsultantu Brodvejas mūziklā ,,Melnais un zilais”, kas ieguva Tony balvu. Amerikā sākās vētraina veco deju atdzimšana, kas tika nosaukta ,,New Retro Rennaisance”. Frenkija Meninga iemīļotais teiciens bija: ,,Šī deja saglabā jaunību, grūtajos laikos dara cilvēku laimīgu, un liek jums pasmaidīt”. Menings ir strādājis ar dejotājiem arī Anglijā un Zviedrijā. Zviedrijā Herrangas pilsētā ik vasaru notiek svinga dejotāju treniņnometne, ko rīko Zviedrijas svinga biedrība, tur ierodas labākie skolotāji no Amerikas un Eiropas.

 

Džaivs.

 

            Džaivs ir eiropiešu, pirmām kārtām, angļu versija par Amerikas džiterbagu un Austrumkrasta svingu. No 1939. līdz 1945. gadam Anglijā uzturējās amerikāņu karavīri, sev līdzi atvedot jaunu deju, kas palīdzēja atdzīvināt drūmos kara gadus. 1943. gadā Anglijā vienīgie džaiva skolotāji bija šie karavīri, un deja kļuva populāra visās viņu dislokācijas vietās. Vārds ,,džaivs” arī tika atvests no Amerikas, jo īsi pirms kara Amerikā deju sauca ,,džiterbags – džaivs”. Džaivs bija mūziķu žargona vārds, ar ko aprakstīja muzikālas kompozīcijas atdzīvināšanu ar noteikta veida improvizācijas palīdzību. Karam beidzoties, Amerikā vārds ,,džaivs” tika atmests, bet eiropieši turpināja to lietot.

            Deja bija populāra arī mesjē Pjēra un Dorisas Lavelles studijā, kas atradās Grieķu ielā Londonā. Studijas īpašnieki ar lielu entuziasmu apguva jauno deju. Londonas deju studijām lielu triecienu deva Aizsardzības ministrijas aizliegums cilvēkiem lielā skaitā pulcēties vienuviet, baidoties no vācu aviācijas uzlidojumiem. Aizliegumu nācās ievērot, jo Vestendas ,,Cafe de Paris" tika sabombardēta tiešā trāpījumā - dzīvību zaudēja orķestra vadītājs Kens Džonsons, vairāki dejotāji un mūziķi. Neskatoties uz kara laika ierobežojumiem, dejas turpināja notikt visās deju studijās, kā arī provinces pilsētu lielajās deju zālēs.

            Džaiva dejas tehnika ir eiropeiska, kaut arī sākumā to sauca par ,,Amerikas” džaivu. Dejā atspoguļojas eiropiešu domas par to, kā dejo Amerikā. Džaiva pamatā ir Austrumkrasta svings ar raksturīgo atmugurisko svārsta soli, stipri izteiktu šūpošanos ceļos un kāju izspērieniem. Eiropā un arī citur pasaulē, deju skolās, studijās un kursos, kur māca starptautisko deju stilu, džaivs ir iekļauts Latīņamerikas deju programmā kā vienīgā no svinga dejām, neatstājot interesentiem nekādas citas izvēles iespējas.

            Amerikas deju skolotāju asociācijas lidz šim turpina pieturēties pie džaiva, saskatot sarīkojumu dejās galvenokārt sporta veidu un gaidot to brīdi, kad tas tiks iekļauts Olimpisko spēļu programmā. Otrs iemesls, kādēļ deju studijas turas pie džaiva, ir bailes neizturēt konkurenci ar neatkarīgajām studijām, kuras jau izsenais māca dažādus svinga stilus. Tas vispār ir liels paradokss, ka Amerikā, kas ir svinga deju dzimtene, māca ārzemju - Eiropas dejas versiju, jo vairāk tāpēc, ka atsevišķu pasaules fināla līmeņa sporta deju pāru interešu lokā ietilpst arī Rietumkrasta svings. Dejotāji dodas uz ASV mācīties šīs dejas oriģinālo versiju, kuru pēc tam iekļauj savos sacensību džaiva apvienojumos ar mērķi deju dažādot un atrast savai personībai visatbilstošāko dejas stilu.

 

Leroks jeb franču džaivs.

 

            Francijā mūsdienās aktīvi tiek popularizēta bugi-vugi radniecīga deja - leroks jeb ceroks, kas ir plašāk pazīstams kā franču džaivs. “Le Rock” franču valodā nozīmē vienkārši rokenrols. Šīs dejas izveidošanas mērķis bija panākt, lai svinga klubu apmeklētāji varētu vieglāk iemācīties dejot. Paši dejas radītāji saka, ka viņu merķis bija ,,izveidot kaut ko mežonīgu un jautru dejošanai klubos un viesībās”.

       Anglijā 1980. gadā dejas oriģinālo versiju radīja Džeimss Kronins. Deja sākotnēji bija domāta tikai vienam atpūtas vakaram. Astoņdesmitajos gados leroks no dažu cilvēku hobija pārauga par plaša mēroga biznesu, un tika padarīts par kulta deju, kas sevī ietver ne vien klasiskās svinga figūras, bet arī daudzus jauninājumus. Leroks pretendē uz jaunākās un modemākās svinga dejas titulu. Tam jau ir vairāki simti figūru, kuras tiek dejotas arī tādās tālās zemēs kā Austrālija, Jaunzēlande, Dienvidāfrika, Japāna un Brazīlija. Ir nodibināta Leroka franču džaiva federācija, kuras mērķis ir tālāka dejas popularizēšana.

            Leroks tiek mācīts bez konkrētas pēdu darbības, svarīgākais ir iemācīties pēc iespējas vairāk figūru. Pavadījumam var lietot dažādu stilu mūziku, arī disko mūziku - nav nepieciešams pieturēties tieši pie svinga vai rokenrola mūzikas.

 

Hāstls

 

            Līdz ar rokenrola mūziku pasaulē izplatījās vēl viena jauna deja - tvists, to var aprakstīt kā deju ar soli, kurā grozās dejotāju gurni un pēdas, un abu partneru kustības tiek sinhronizētas, taču partneri nepieskaras viens otram. Tvista popularitāte bija pirmais nopietnais signāls deju skolotājiem no deju publikas puses par to, ka viņu profesija par daudz koncentrējas uz sacensību deju stilu, turpretī balles deju stils ir atstāts novārtā. Pāris gadu laikā tvista mode pārgāja, bet tas, kas palika, bija - tradicionālajām pāru dejām bīstamā tendence dejot pa vienam, un dejot, kā katram ienāk prātā. Publikai radās ilūzija, ka vairs nav nepieciešams mācīties dejot, jo nevajag ne ievērot ritmu, ne zināt figūras, ne arī prast nostāties satvērienā. Līdz ar to deju zāles kļuva it kā liekas, jo šādai dejai nevajadzēja ne parketu, ne plašumu. Diemžēl deju skolotāju asociācijas šim brīdinājumam vajadzīgo vērību neveltīja, viņu mācītās dejas kļuva arvien sarežģītākas, vienkāršākās figūras tika aizmirstas.

            Disko deju drudzis, kas sākās septiņdesmito gadu otrajā pusē, bija vēl brutālāks signāls, bet arī to asociācijas nesaprata, pašas pār mēru aizraujoties ar jauno deju drudzi. 1970. gadā šķita, ka tradicionālās pāru sarīkojumu dejas ir atmirušas. Tvista un disko drudzi veicināja arī sociāli politiskā situācija pasaulē un jaunās paaudzes noskaņojums, it īpaši studentu aprindās. Septiņdesmitie gadi bija demonstrāciju desmitgade, jaunatne radikalizējās. Bija aktuāls sauklis ,,sistēma nogalina” Jaunatnes neatkarība no sabiedriskās morāles normām tika demonstrēta ar rokmūziku, narkotiku lietošanu, pārdrošām un mežonīgām dejām, biežu seksa partneru maiņu.

            Rezultāts tam visam bija - sabiedriska nenoteiktība. Ar laiku kļuva skaidrs, ka vairs nekas nevienam netiek garantēts. Daudzi augstskolu beidzēji - skolotāji, juristi, sociologi un citi pēkšņi konstatēja, ka viņiem trūkst darba vietu. Studentu vidē, kuri agrāk bija tik pašpārliecināti un droši, parādījās šaubas un bailes par rītdienu. Septiņdesmito gadu beigās gluži negaidīti studentu pilsētiņās iestājās politiska apātija Atdzima un Ronalda Reigana prezidentūras gados galīgi nostiprinājās visu veidu konservatīvisms, ko pavadīja atjaunota interese par sportu, korporācijām, medībām un tā tālāk. Visspilgtāk šī tendence izpaudās atdzimstošajā interesē par tradicionālajām sarīkojumu dejām, jo tās palīdzēja aizpildīt vajadzību pēc noturīgākām un monogāmām attiecībām, aiziet prom no seksuāliem eksperimentiem.

            Atgriešanos pie pāru dejām sekmēja jaunās dejas - hāstla rašanās. Galvenais - deja bija jaunajai paaudzei muzikāli pieņemama. Van Mak Koja singls ,,Hāstls” 18 nedēļas noturējās  mūzikas aptauju virsotnē. Avīžu virsraksti vēstīja - ,,Pāru dejas ir atgriezušās” un ,,Viņi  atkal ir kopā”. Vārds ,,hāstls” nāk no dāņu valodas un nozīmē ,,kratīt, purināt”. Kabatzagļu  aprindu žargonā vārds “hāstlers” ir cilvēks, kurš stumda vai grūsta upuri, kamēr viņa  kompanjons iztīra tā kabatas.               

Deja attīstījās ap 1970. gadu Ņujorkas Menhetenas un Kvīnsas melnādaino un  puertorikāņu bāros. Šie dejotāji neprata agrāko laiku dejas, tāpēc kopēja svinga un salsas dejotāju  soļus. 1973. gadā diskotēkā ,,Grand Ballroom” tika demonstrēta jauna pāru deja, ko dejoja tikai  meitenes, praktiski tas bija sešu skaitļu lindijs, ko dejoja pie disko mūzikas. Jaunos vīriešus šī deja ieinteresēja, jo tā bija atgriešanās pie romantikas un deva iespēju tuvāk iepazīties ar  meitenēm.

        Pirmās hāstla versijas bija ,,kontinentālais hāstls” un ,,Ņujorkas hāstls”, tās abas bija  modificēts sešu skaitļu lindijs. Latīņamerikas deju, īpaši mambo ietekmē, dejā ieviesās ,,puspēdu maiņas” kustība, kā arī ča-ča-ča šasē, pārveidojot dejas ritmu - ,,Latīņu hāstla” ritms bija 123&456. Deja pamazām kļuva ātrāka, un Latīņu hāstla pirmie trīs lēnie soļi tika atmesti, tādējādi palika tikai &456, no kā beigās iznāca &123. (Lai vieglāk iemācītu iesācējus, deju skolotāji bieži māca hāstlu iesākt ar 3. soli - lietojot ritmu ,,12&3” (pati deja no tā nemainās). Tā bija vispopulārākā “klasiskā” hāstla ritma dzimšana. Šo hāstla variantu bieži sauc par starptautisko hāstlu vai 3 skaitļu hāstlu, retāk - par svinga hāstlu vai disko-hāstlu. Sākotnējie hāstla varianti mūsdienās jau ir gandrīz izzuduši.

            Līdz ar klasisko versiju vēl pastāv arī versija ,,4 skaitļu hāstls”, kur &123 ritmu aizstāj ritms 1234. ŠT versija ir populāra Zviedrijā un Somijā, kur to sauc par zviedru bugi jeb ,,bugg” (vārda ,,bugi pārveidojums). Šī versija ir vieglāka, jo ir lēnāka un figūras sakrīt ar muzikālā pavadījuma 4/4 taktsmēru.

            Citā versijā ,,puspēdu maiņas” kustība tiek aizstāta ar vienkāršu pēdas pieskārienu grīdai, šī versija patlaban ir ārkārtīgi populāra Vācijā, Austrijā, Šveicē un Itālijā, kur tās nosaukums ir ,,diskofokss”. Šajās zemēs populāra ir cita diskofoksa rašanās versija – tas esot radies no fokstrota, kura 2 ātrie šasē soļi aizstāti ar 1 lēnu pieskāriena soli. No šīs versijas izriet dejas nosaukums - diskofokss.

Šveicē šo versiju pazīst ar nosaukumu ,,diskosvings”, citos reģionos lieto citus nosaukumus – “rokfokss”, ,,diskoroks”, ,,bītfokss”, ,,roksvings’vai ,,svingafokss”. Pēdējā laikā Eiropā vērojama tendence diskofoksam un 3 skaitļu hāstlam saplūst kopā par vienotu deju.

Sākotnēji hāstls bija vienkārša deja slēgtajā pozīcija, kur partneris vadīja dāmu virzīties uz priekšu un atpakaļ, vai arī pāris griezās pats ap savu asi. Tad parādījās vaļējās pozīcijas, pēc tam - zemrokas griezieni, kas kļuva aizvien sarežģītāki. Dejā tika ieviesti baleta, džeza un pat vingrošanas elementi. Hāstls kļuva tik sarežģīts, ka dejotāju skaits samazinājās. Likās, ka 80.-to gadu pirmajā pusē hāstls mirst, tomēr tas izdzīvoja, pateicoties dažām nelielām entuziastu grupām, bet patreiz atkal ir vērojams krass dejas popularitātes pieaugums. Ir žēl, ka šī vieglā, dinamiskā un pievilcīgā deja vēl līdz šim nav iekļauta Latvijas deju kursu programmās. To dejojot, nav pat jāskaita taktis, jo to var sākt uz jebkura taktssitiena, svarīgs ir tikai ritms.

©Dainis Liepiņš 2015

Comments