◣ Ar ko atšķiras balles dejas no sporta dejām

Ar ko atšķiras balles dejas no sporta dejām?

Balles dejas pieder pie sabiedrisko rekreācijas jeb sabiedrisko deju formu kategorijas, bet sporta dejas pieder pie skatuvisko jeb koncerta deju formu kategorijas. Abu šo deju veidu būtiskās atšķirības uzsver arī grāmatas, sava veida sabiedrisko deju enciklopēdijas „Social Dance from Dance A While” autori Jane A. Harris, Anne M. Pitman, Marlis S. Waller, Cathy L. Dark, (Benjamin Cummings Inc., San Francisco, CA, 2003). Grāmatas 7. lappusē lasām: „Sabiedriskā (jeb sociālā – mans valodas nespeciālista viedoklis ir, ka šis vārds ir nevajadzīgs anglicisms latviešu valodā) stila balles dejas nepieprasa sekot sacensību vai deju sporta likumiem”. Nedaudz tālāk rakstīts: īpašu uzmanību ir nepieciešams pievērst personas individualitātei un katra personiskā (dejas) stila attīstīšanai”. Tātad redzam, ka visiem ballē nav jādejo vienā vienīgā stilā, kā to prasa sporta dejas. 


Termins ‘sporta dejas’ oficiālajā saziņā ir obligāti jālieto tikai kopš 1989. gada, kad Starptautiskā Deju sporta federācija (IDSF, tagad WDSF) to pieņēma visu nacionālo sporta deju federāciju leksikā ar mērķi panākt šī sporta veida iekļaušanu Olimpiskajās spēlēs. Šis fakts minēts 70.lpp. grāmatā Caroline Jean S. Picart. From Ballroom to Dancesport. Aesthetics, Athletics and Body Culture, Albany, State University of New York Press.2006. ISBN 0-7914-6630-2 


Balles deju žanra attīstības sākuma posmā 20.gs sākumā, figūru bija maz, tās bija viegli iemācīties, dejas bija vienkāršas, to skaits bija mazs, un tās tika dejotas ballēs, deju vakaros un viesībās tikai un vienīgi kā tīra rekreācijas deja, nekādu deju sacensību toreiz vēl nebija. Tomēr labākie dejotāji alka apliecināt savu talantu salīdzinājumā ar citiem. Lai varētu salīdzināt, sacensties, bija nepieciešams noskaidrot, kas ir pareizas dejošanas etalons. Tāpēc tika uzsākta balles deju elementu standartizācija un kodifikācija, sacensību deju izpildījuma tehnikas grāmatu sagatavošana. Radās sporta deja.

 Standartizācijas blakus rezultāts bija vienkāršāko figūru atmešana, jo ar tām sacensībās uzvarēt nebija iespējams. Tā sacensību dejas atteicās no daudzām viegli apgūstamām figūrām, kuras tomēr palika balles apmeklētāju repertuārā, un tāpēc ir izdzīvojušas līdz mūsdienām. Sporta deju figūras kļuva arvien sarežģītākas un akrobātiskākas, tādēļ tās vairs nebija iespējams dejot ballēs, kur vienmēr bija daudz apmeklētāju, un uz parketa trūka vietas. Līdz ar to notika sporta deju galīgā atdalīšanās no balles dejām.

Visvairāk cienītā personība balles deju pasaulē, slavenais angļu deju pedagogs un metodiķis Alex Moore savā grāmatā Ballroom Dancing (London. Pitman publishing Ltd, London 1974.) 2.lpp raksta (tulkojums mans): „Balles dejas primāri ir mentāla un fiziska rekreācija, un var teikt, ka šajā ziņā diez vai atradīsim tām ekvivalentu.” Tālāk šajā pašā lappusē lasām: „Dejotājam bez sportiskām ambīcijām nav jāsatraucas par sarežģītajām tehniskajām detaļām, kuras seko pēc vienkāršajiem dažu figūru soļu aprakstiem. Tās viņam ir tikpat nevajadzīgas kā parastam autovadītājam – sacīkšu auto braucēja sarežģījumi”. 


Sporta deju stilā dejot ballē nav pieņemami. Citēšu grāmatā Inge Volfa. Mūsdienīgas uzvedības normas. Džinsos vai smokingā? (Rīga. Zvaigzne ABC, 1999., ISBN 9984-17-545-6, 210. lpp.) teikto: „Kurš piepildītā deju laukumā jutīs vajadzību demonstrēt savu dejas mākslu – vismaz tikpat vērienīgi un temperamentīgi kā pēdējās deju sacensībās televīzijas ekrānā – drīz vien tiks novērtēts par īstu danču lamzaku”. 

 


Laikam ejot, sporta dejas izvēlējās mācīties arvien mazāks cilvēku skaits, turpretī ballēs dejoja gandrīz visi (diskotēku deju un naktsklubu deju tajā laikā vēl nebija). Dejoja kā prata, iemācījās dejot dažās nodarbībās ar skolotāju vai radinieku vadībā, skatoties, kā dejo citi, jo cilvēki nevēlējās (un arī tagad nevēlas) iet ilgstoši mācīties deju skolā sportisko izpildījuma tehniku, kas bija derīga tikai dejošanai deju skolas nodarbībās, praktiskajos vakaros un sacensībās. To apzinājās profesionālās deju skolotāju asociācijas. Arthur Franks, Starptautiskās Balles deju padomes ICBD, (tagad WDC) priekšsēdētājs, savā grāmatā „Social Dance”. (London. Routledge and Kegan Paul. 1963.) 194. lappusē raksta: „Par spīti visām krāšņajām ainām, ko tas sniedz publikas izklaidei, šis spēcīgi attīstītais sacensību dejas stils patiesībā ir perifēra nodarbošanās. Lielākais cilvēku vairums nevēlas mācīties šo stilu”. 


Lai situāciju labotu, un vienkāršās balles dejas un figūras līdz ar pašām ballēm neiznīktu pavisam, ar angļu un vācu labāko deju skolotāju Alex Moore un Gerd Hadrich pūlēm tika izveidota un 1963.gadā pirmoreiz izdota Official Board of Ballroom Dancing (OBBD) apstiprināta programma, publicēta brošūrā: The Official Board of Ballroom Dancing. International Social Dance. (Starptautiskā sabiedriskā deja) Simple Descriptions of all the figures required in a world wide system of social dancing. (London, The Dancing Times Ltd, 1963.) 


Kopš tā laika šī programma tiek regulāri atjaunināta – tiek pievienotas jaunas, modē nākušas dejas un soļi, bet no modes izgājušās tiek atmestas). Programmas vācu nosaukums ir „Welttanzprogramm” - ar programmas moderno versiju var iepazīties vācu deju skolotāju apvienības mājas lapā: http://www.tanzen.de/erwachsene/paartanz/welttanzprogramm.php Sporta standartdeju un balles deju pilnīga atdalīšanās jau 1963. gadā bija noticis fakts, un kopš tā laika tie ir uzskatāmi par 2 dažādiem deju veidiem.

Šo 2 atšķirīgo deju veidu eksistences fakts ir konstatējams arī šodien, jo balles un sporta deju profesionāļu jumta organizācijā „World Dance Council” (Pasaules deju padome - WDC) vienmēr ir darbojušās un joprojām darbojas 2 apakškomitejas: sacensību deju (sport dance) komiteja un sabiedrisko deju (social dance) komiteja. Ja sporta un balles dejas būtu viens un tas pats, tad Pasaules deju padomei (WDC) nebūtu nepieciešamas divas apakškomitejas. Skat internetā:

 http://www.wdcdance.com/index.php/general-council/council-structure:

a. Competitive Dance Committee

b. WDC Dancesation

Sporta un balles dejām ir palicis pavisam nedaudz kopīgā - sporta deju standartdeju programmai un balles dejām kopīgi ir tikai 5 deju nosaukumi, mūzikas taktsmērs un ritms, kā arī nedaudzas figūras. Deju kopējais skaits sporta dejās un rekreācijas dejās atšķiras. Sporta dejas ir kopskaitā 10: 5 standartdejas un 5 Latīņamerikas dejas, un to standartizētā izpildījuma tehnika, kas apkopota īpašās sporta deju treneru rokasgrāmatās, nav mainījusies kopš 1970-tajiem gadiem. Rekreācijas jeb sabiedriskās dejas ir kopskaitā vairāk kā 30, (bet tikai 5 no tām ir balles dejas) un tās nekad nav bijušas standartizētas un kodificētas, bet aprakstītas tās ir tikai fragmentāri. Nemitīgi rodas jaunas sabiedriskās dejas un figūras, novecojušās, no modes izgājušās atmirst. Plašāku skaidrojumu par balles un sporta deju principiālo atšķirību skat. 7. lpp. grāmatā Paul Libert. Social Dancing Today, Belgium, Hasselt. 1996.  Šī grāmata ir sarakstīta WDC uzdevumā, tās autors ir WDC Sabiedrisko deju apakškomitejas Dancesation atbildīga amatpersona.


Domāju, ka manis sniegto pierādījumu ir pietiekami, lai ikviens pārliecinātos, ka pastāv 2, virspusēji skatoties, it kā vienādi deju veidi, kuru līdzība patiesībā tomēr ir tikai ārēja, bet iekšējā būtība ir atšķirīga – no vienas puses - sporta dejas (tajā skaitā standartdejas) un no otras puses - sabiedriskās dejas (tajā skaitā – balles dejas). Viena no būtiskajām atšķirībām ir veids, kā dejas tiek dejotas. Sporta dejotāji ar savu pastāvīgo partneri dejo noteiktas, fiksētas, trenera iemācītas, sarežģītas un rūpīgi noslīpētas figūru virknes jeb „ķēdes” (līdzīgi kā daiļslidošanā vai baletā – kur arī tiek lietota fiksēta horeogrāfija), bet balles deju dejotājam, dejojot ar jebkuru uzlūgto partneri, jāprot improvizēt, izmantojot vienkāršākās figūras - tas nozīmē, pašam dejas laikā jāspēj izvēlēties figūras un savienot tās kopā, atbilstoši uzlūgtās partneres prasmēm un vadot dāmu atbilstoši pāru neaizņemtā grīdas laukuma iespējām (tas saucas „grīdas pārvaldīšana”). Figūru „ķēdes”cilvēku piepildītā ballē dejot nav iespējams. Arī sarežģītas, akrobātiskas un liela pārvietošanās ātruma figūras ballē dejot nav iespējams. Sacensībās zālē vienlaikus atļauts dejot ne vairāk kā 6 pāriem (ar visu to, bieži notiek pāru sadursmes), bet ballē vienlaikus var bez sadursmēm dejot neierobežots pāru skaits. Blakus esošos dejotājus ballēs apdraudošas ir arī sacensību tipa plašas amplitūdas roku kustības un augsti kāju izspērieni, akrobātiski elementi, tāpēc tie ballēs ir pavisam nevietā.

Izteiksmīgāk par jebkuriem runātiem vai rakstītiem vārdiem runā tas neapstrīdamais fakts, ka neviens no pazīstamākajiem Latvijas sporta deju dejotājiem – dažādu rangu čempioniem ar gadu desmitiem nav redzēts dejojam nevienā no pilsētā notiekošajām ballēm, ne publiskajām, ne slēgtajām (ja nu vienīgi kā sporta deju demonstrējumu sniedzēji). Sporta deju kursu praktiskos vakarus par ballēm nevar uzskatīt, jo tur nedarbojas svarīgākie sabiedrisko un rekreācijas deju principi – improvizācija un dejošana ar nezināmu partneri. Godīgākie sporta deju skolotāji savus kursantus informē pat ar preses palīdzību, ka sabiedriskajā dzīvē Rīgā neesot vietas, kur viņu mācītās dejas varētu pielietot. 

 ©Dainis Liepiņš 2015

Comments